Rezultāti
Savstarpēji ģenētiski līdzīgākie indivīdi bija vācu aitu suņa, zeltainā retrīvera, īru vilku suņa, franču buldoga un Maltas bišona šķirnēs.
Ģenētiskais attālums starp šķirnēm: vislielākais starp vācu aitu suņiem un īru vilku suņiem, vismazākais starp Jorkšīras terjeriem un Bīvera terjeriem. Īru vilku suņiem bija vislielākais ģenētiskais attālums no visām šķirnēm.
Vislielākais alēļu skaits Bīvera terjeriem (138) un Maltas bišoniem (135), vismazākais – īru vilku suņiem (72). Vidējais alēļu skaits lokusā variēja no 3,4 īru vilku suņiem līdz 6,6 Bīvera terjeriem.
No 185 atklātajām alēlēm 20 bija šķirnes specifiskas.
Lielākais personīgo alēļu skaits tika atklāts vācu aitu suņiem. Neviena personīga alēle netika atklāta īru vilku suņos.
Visaugstākā vidējā heterozigotāte tika atklāta Maltas bišoniem, Jorkšīras terjeriem un Bīvera terjeriem, viszemākā – īru vilku suņiem.
Viszemākais inbrīdinga koeficients bija zeltainajiem retrīveriem, visaugstākais Jorkšīras terjeriem.
5 mikrosatelītu marķieriem tika uzrādīts augsts polimorfisms, vidējs 10 marķieriem, pārējiem tas bija zems.
Kumulatīvā identitātes varbūtība viszemākā bija Maltas bišoniem, Jorkšīras terjeriem un Bīvera terjeriem, visaugstākā – vācu aitu suņiem un īru vilku suņiem.
Kopumā visaugstākā daudzveidība šķirnes ietvaros novērota Maltas bišoniem, Jorkšīras terjeriem un Bīvera terjeriem.
Viszemākā 21 marķiera paneļa efektivitāte tika novērtēta īru vilku suņiem, bet Jorkšīras terjeriem un Maltas bišoniem efektivitāte bija visaugstākā.
…
