Secinājumi
Baznīca sāka tirgot savus pakalpojumus (indulgences, mises, pieņemšanu amatos), baznīcas kungi ieņēma svarīgus politiskus amatus, tiem piederēja plaši īpašumi un tie dzīvoja bagatībā un reizēm pat izvirtībā.
Pret baznīcas iekārtu vēl pirms Martina Lutera iestājās Džons Vitklifs un Jans Huss.
Par reformācijas sākumu tiek uzskatīts 1517.gada 31. oktobris, kad Vitenbergas pilsētas universitātes teoloģijas profesors Mārtiņš Luters (1483-1546) publiski uzstājās pret grēku atlaižu pārdošanu.
Lutera aizsāktās ticības sekotājus sākasaukt par luterāņiem, to starpā bija dažādu kārtu pārstāvji, ieskaitot vācu firstus un garīdzniekus.
Līdzās Luteram darbojās arī Tomass Mincers. 1525.gadā Mincera vadītā iesāktā zemnieku kustība pārvērtās pilsoņu karā.
Iperators Kārlis V pakļāvāšs protestantu spiedienam un 1555.g. tika noslēgts Augsburgas miers, kas pieļāva protestantu baznīcu pastāvēšanu vācu valstīs.
Citās Eiropas valstīs izveidojās airākas protestantu kustības – Šveicē – Cvinglija kustība Cīrihē, Žana Kalvina kustība (kalvinisms) Ženēvā, anabaptistu kustība, anglikāņu baznīca Anglijā.
Kalvinisms kļuva populars arī Nīderlandē, Spānijā, Francijā un Polijā un Lietuvā. Francijā kalvinistus sauca par hugenotiem.
Anglijā reformācijas aizsācējs bija karalis Henrijs VIII Tjūdors, kurš nebija apmierināts ar pāvesta darbību. Tika izveidota anglikāņu baznīca, kas tik pat kā neatšķīrās no katoļu baznīcas.
…
