Senā Persija

Par Persijas senāko vēsturi galvenokārt vēsta grieķu vēsturnieka Hērodota darbi un arheoloģiskie atradumi.
Hērodots sarakstījis darbu, kuram vēlāk dots nosacīts nosaukums Historiai (Vēsture), kurā aprakstīti grieķu-persiešu kari (550.-449.g.p.m.ē.).
Minēto darbu uzskata par pirmo
vēsturisko apcerējumu un tā autoru dēvē
par “vēstures tēvu”.

No visām dienām persiešiem pati ievērojamākā ir tā, kurā tie dzimuši. Šajā dienā galdā jāliek bagātīgāks mielasts nekā citās. Turīgi ļaudis tad ceļ priekšā krāsnī izceptu veselu vērsi, zirgu, kamieli un ēzeli, nabadzīgākie – sīklopus. Sākot ar piekto dzīvības gadu līdz divdesmitajam, viņi zēniem māca tikai trīs lietas – jāt, šaut ar loku un runāt patiesību. Līdz piektajam gadam tēvs dēlu nemaz nedabū redzēt, jo tas dzīvo kopā ar sievietēm.

Persiešu valoda – farsi (alfabētā 32 burti). Valoda bija līdzīga mūsdienu irāņu valodai. Pirms islama nostiprināšanās Persijā lietoja palavi rakstību. Pahlavi alfabēts Persijā, savukārt, attīstījās no aramiešu alfabēta. Alfabēta patskaņos ir jūtama grieķu ietekme.
…