Simbola izcelsme
Simbols - vārda izcelsme - no sengrieķu "sumbolon" ienācis latīņu valodā, bet šī vārda sākotne ir vēl senāks veids "sumballein", kas burtiski tiek tulkots kā "mest kopā". Sākotnēji šis vārds ir nozīmējis kādu priekšmeta daļu, piemēram, salauztu gredzenu, kuru satiekoties diviem cilvēkiem, kam katram piederēja puse, izmantoja kā patiesās atpazīšanas zīmi.
Simbolisma vēsture
Simbolisms sākotnēji radās Francijā19. gs. 70.-80. gados, kā noliedzoša reakcija uz tolaik dominējošo reālismu un naturālismu.
Simbolisma pirmsākumi franču dzejā meklējami jau Šarla Bodlēra daiļradē
Tāpat par vienu no simbolisma priekštečiem uzskata amerikāņu autoru Edgaru Alanu Po (1809-1849),
Vēlākai simbolisma attīstībai neapšaubāmi izcili svarīga nozīme ir vācu filosofa Frīdriha Nīčes (1844-1900) darbiem un uzskatiem.
1886. gadā Parīzes laikrakstā Le Figaro dzejnieks Žans Moreass publicējis simbolisma manifestu, kur uzsvēris, ka mākslas augstākais uzdevums ir ar simbolu starpniecību atklāt ikdienišķajai pieredzei slēpto ideālo (ideju) pasauli.
Nozīmīgākie autori
Raksturojums
Galvenā simbolisma iezīme ir uzskats, ka literatūrai (pamatā - dzejai) jāatklāj kādas augstākas pasaules esamība, kas manifestējas dažādos daudznozīmīgos, grūti tveramos un analizējamos tēlos - simbolos
Simbolisms bieži deklarē mākslu kā būtībā pravietisku, māksliniekam piešķirot priestera, pareģa lomu .
Zīmīgi, ka daudzi simbolisti runā par mākslu kā reliģiju. Tradicionāli šī "augstākā pasaule, realitāte" nozīmē tradicionālo romantisma opozīciju (labs - ļauns, garīgs - fizisks, ideāls - materiāls, skaists - neglīts) pārvarēšanu
Simbolisms pievēršas fiziskajai pasaulei kā augstāku spēku atklājējai, jutekliskai pasaules izjūtai, dziņām un kaislībām, aktualizē nakts estētiku, savā ziņā daļa simbolistu reabilitē ļaunumu. …
