Soneta vēsture

Sonets Latvijā
Latviešu valodā pirmie oriģinālie soneti publicēti 17.gs. beigās (vācu mācītāja Johana Višmaņa uzrakstīti). Kā dzejas paraugus savā poētikā "Nevācu Opics jeb īsa pamācība latviešu dzejas mākslā" 1697.
Sonetiem pievērsies Juris Alunāns (Neredzīgajam Indriķim, Rīts, Lienas acis), bet par Sonetu meistaru tiek uzskatīts Rainis.
20gs. Otrajā pusē latviski sonetus pārsvarā rakstīja trimdas dzejnieki.
Latvijas internetā 2010. gadā Parss publicējis savdabīgu sonetu vainagu Par Latviju.
latviešu dzejai specifiska stingrā strofiskā forma, ko izveidojis Rainis. Tai ir trīs varianti:
1) deviņrinde (pirmoreiz krājumā Tālas noskaņas zilā vakarā, 1903.), kas sastāv no četrrindu, trīsrindu un divrindu panta (4 + 3 + 2);
2) sešrinde (3 + 2 + 1). Rainis to lieto, sākot ar krājumu Klusā grāmata (1909);
3) desmitrinde ( 4 + 3 + 2 + 1), kas tiek izstrādāta visvēlāk (pirmoreiz krājumā Gals un sākums, 1912). Deviņrindē raksta arī J.Medenis, J.Plaudis, M.Bendrupe, B.Saulītis, A.Skalbe, A.Vējāns u.c.



…