Pat pavirši novērojot cilvēkus, redzam, ka viņi atšķiras ar savu kustīgumu, ar tipisku uzvedību, tipiskās situācijās, ar zināšanu,prasmju un iemaņu apgūšanas ātrumu un vieglumu.
Piemēram, vieni cilvēki ātri staiga, ātri runā un domā, ātri pirod pie mainīgiem apstākļiem utt., citi turpretī visu dara lēni. Vieni ir laipni, sabiedriski, godīgi un akurāti, citiem šīs īpašibas neizpaužas. Daži daudz zina un prot, apgūstot šīs zināšanas un prasmes īsā laikā, citi zināšanas un prasmes apgūst ar lielām grūtībām.
Minētie raksturojumi nosaka personības individuāli tipoloģiskās īpatnības. Psiholoģijā šīs īpatnības ietvertas jēdzienos personības “temperaments” un “raksturs”.
Psiholoģijā personības dinamisko īpašibu raksturošanai lieto jēdzienu “temperaments” (lat. Temperamentum – attiecīgo daļu summa,atbilstība).
Temperaments ir katrai personībai piemītošo savdabīgo, noturīgo psihisko īpatnību kopums, kuras nosaka psihisko un fizisko procesu un stāvokļu norises intensitāti, ātrumu, tempu un ritmu.
Temperaments ir svarīga īpatnība, kas ietekmē cilvēku savstarpējās attiecības un psiholoģisko saderību, veicot kādu darbību.
Pirmās sistematizētās zināšanas par personības dinamiskajiem raksturojumiem un to rašanās iemesliem ir atrodamas Hipokrata (460.-377. g.p.m.ē.) antīkās ārstu skolas darbos, kas iekļauti “Hipokrata krājumā”. Tajā atspoguļojas mācība par četriem šķidrumiem:
Asinīm;
Gļotām;
Delteno žulti;
Melno žulti,
Kas nosaka cilvēka veselību un atšķirības viņa uzvedībā.
Pamatojoties uz Hipokrata mācību, tika piedāvāta temperamenta tipu sistematizācija atkarībā no tā, kurš no minētajiem šķidrumiem ķermenī ir pārsvarā.
Ja dominē asinis, cilvēkam ir noteikta tipiska uzvdības forma- temperamenta tips, ko nosauca par sangvinisko (no lat. Sanguis- asinis).
Ja pārsvarā ir dzeltenā žults, tad cilvēkam ir holeriskais (no gr. Cholē- žults) temperaments.
Ja melnā žults – melanholiskais (no gr. Melanos- melns, cholē- žults)
Ja gļotas- flegmatiskais (no gr. Pflēgma—gļotas).…
