Par absolūtisma laiku pieņemts dēvēt periodu, kurš aizsākās ar patvaldnieciskā Francijas Luija XIV nākšanu pie varas un noslēdzās ar Franču revolūciju.
Absolūtisms- apzināta valsts augstākās likumdošanas un administratīvās varas spiediena palielināšanu uz pilsoņoem un uz to sociālekonomisko slāņu interesēm, kuros iedzīvotāji izkārtojušies.
Minētajā laikaposmā Anglijā gan Eiropā XVI gadsimtā aizsākās vispārēja tendence virzienā uz valsts varas saliedēšanu un vairošanu. 16.gadsimta karaļiem protestantisms bija lieliska izdevība apliecināt to, ka viņi spēj gūt virsroku pār pāvestu un aristokrātiju. Ja par jauno laiku Eiropas valdnieku prototipiem izraugās Francijas monarhus, tad riskē ar to nepelnīti aizmirsti tiks citi centralizētās varas modeļi, ko izveidoja un izmantoja Prūsijas, Krievijas un Austrijas valdnieki. Ja runā par tādu absolūtismu, kādu piekopa 18.gadsimta Rietumeiropas valdnieki, tad par despotiem viņus saukt nebūtu pareizi. Viņi nebūt nedomāja, ka drīkst visu, kas ienāk prātā, kā to mēdza praktizēt varasvīri Orienta valstīs. Eiropas monarhi gan visiem spēkiem lūkoja savu varu saliedēt, tomēr dot bezatbildīgu piekāpšanos no padoto puses panākt nespēja. Aristokrātu, garīdznieku, tirgotāju un uzņēmēju kārtas saglabāja vērā ņemamu spēku un ietekmi, un monarhiem nācās domāt par to, kā konkrētu lēmumu un rīcību pamatot. Turklāt valdnieki bija spiesti respektēt ne tikai savus politiskos sāncenšus, bet arī valsts likumus- atklātā konfrontācija ar iedibinātām tradīcijām viņi ielaidās tikai izņēmumu kārtā. Un tāpat, lai vai cik ‘’absolūts’’ monarhs vēlējās būt, viņa varu pār padotajiem lielā mērā ierobežoja arī mazattīstītais transportceļu un sakaru tīkls, kamdēļ pavalstnieku personiskā dzīve un ikdienas nodarbes lielākoties palika ārpus valdnieka ietekmes sfēras.
…
