1. Ievads
Referātā par 18.gs. izvēlējos rakstīt par zinātnes jomu tāpēc, ka tas ir racionālisma gadsimts. Šajā gadsimtā zinātnē un izglītībā visaugstāk tika vērtētas lietderīgas zināšanas, tādēļ uzskatīja, ka jāattīsta tikai tās zinātnes, kas var dot praktisku labumu tautsaimniecībai. Par tādām tika uzskatītas galvenokārt dabaszinātnes, un 18.gs. tika izdarīti daudz svarīgi zinātniski atklājumi, likti pamati tālākai zinātnes attīstībai. Man, kā topošajam biologam, kuru ļoti interesē arī ķīmija un fizika, šķiet svarīgi rakstot šo referātu, izpētīt šajā nozarē veiktos šī laikmeta dižo cilvēku darbus, no kuriem daži ir veltījuši tam visu savu dzīvi. Šo darbu un atklājumu ir tik daudz, un visi viņi ir svarīgi, tacu es minēšu tos, kas manuprāt, ir īpaši interesanti. Kā 18.gs. izcilāko pārstāvi izcelšu Kārli Linneju, kas ir licis augu un dzīvnieku sistemātikas pamatus.
Šis gadsims ir aizraujošs ar notikumu bagātību, un katrs notikums apvijas ar cilvēku dzīves stāstiem, viņu alkām pēc izglītības, atzinības. Daudzi no viņiem atzīti daudz vēlāk, un šodien veido ļoti interesantu vēsturi. Visos laikos ir bijuši cilvēki, kas uzticējās savam prātam, tacu šīs atziņas līdz 18.gs. palika sabiedrības šauras daļas – garīgās elites lokā. Šis gadsimts pārņēma iepriekšējo gadsimtu humānistu atziņas, filozofijas un dabaszinātņu sasniegumus un iepazistināja ar tiem plašaku sabiedrību. Tā visa rezultātā Eiropa piedzīvoja neparastu iedzīvotāju skaita pieaugumu un tādas pārmaiņas sabiedrībā, kas noteica tās attīstību visā 19.gadsimtā. Strauji attīstījās tautsaimniecība. Pārmaiņas rūpniecība notika tik strauji, ka to raksturošanai lieto jēdzienu rūpniecisks apvērsums. Rūpniecības apvērsums nebūtu varējis notikt bez tehnikas attīstības. Tā radās pielietojums daudzajiem izgudrojumiem un atklājumiem, pēc tiem bija pieprasījums, un tas bija vislabākais stimuls, lai zinātnieku sasniegumi nepaliktu labaratorijās un zinātnieku kabinetos. Tas viss ir licis pamatus mūsdienu pasaules saimniecībai, zinātnes tālākai attīstībai, un pasaulei, ko mēs šodien pazīstam tādu, kāda tā ir.
2. 18.gs. – racionālisma gadsimts
Šajā gadsimtā cilvēkam bija tendence attīstīties tikai prāta ietvaros. Zinātnes sasniegumi 18.gadsimtā aptvēra jaunas stēras, jo to vairs neierobežoja ne baznīca, ne citi šķēršļi. Šī tendence sākusi veidoties jau 17.gs. beigās, kad 30.gadu kara laikā, karā iesaistoties Francijai, karš zaudēja reliģisku saturu. Šo laiku, no 17.gs. beigam līdz Lielajai francu revolūcijai, Eiropas vēsturē sauc par apgaismības laikmetu. Apgaismība bija kustība, kas par visu lietu mēru uzskatīja cilvēka prātu. Nostiprinājās pārliecība, ka cilvēka prāts ir nekļūdīgs un visaptverošs. Viss, ko nevarēja pierādīt ar prāta pārliecību, tika uzskatīts par maldiem, aizspriedumiem vai māņticību. 18.gs. izglītotā sabiedrība spēra nozīmīgu soli uz priekšu salīdzinājumā ar iepriekšējo gadsimtu racionālistiem. Tā ne tikai padarīja cilvēka prātu par vienīgo mērauklu visās lietās, bet, ticot cilvēka prāta spējām un nekļūdīgumam, arī mudināja uz aktīvu rīcību, kas pārveidotu sabiedrību.
…
