Abinieku ekoloģija.
Abinieki ir poikilotermi (aukstasiņu) dzīvnieki, to ķermeņa temperatūra ir nepastāvīga un atkarīga no ārējās vides temperatūras. Abinieku eksistence stipri atkarīga arī no apkārtējās vides mitruma. To nosaka ādas elpošanas lielā nozīme abinieku dzīvē, kas papildina, bet dažkārt pilnīgi aizvieto nepilnīgo plaušu elpošanu. Kailā abinieku āda vienmēr ir mitra, jo skābekļa difūzija var notikt tikai caur ūdens plēvīti. Iztvaikošana no ādas virsmas pastāvīgi pazemina ķermeņa temperatūru, tāpēc iztvaikošanas dēļ ķermeņa temperatūra parasti ir par 2—3° zemāka par vides temperatūru (stipri sausā gaisā līdz pat 8—9°). Tā kā abinieki tik stipri atkarīgi no mitruma un temperatūras, to gandrīz nemaz nav tuksnešos un piepolārās zemēs, turpretī virzienā uz ekvatoru abinieku sugu skaits stipri pieaug, un mitrajos un siltajos tropu mežos to ir ārkārtīgi daudz. Latvijā konstatētas 13 abinieku sugas.
Dažādām abinieku sugām ādas elpošanai ir atšķirīga nozīme. Ūdenī pastāvīgi dzīvo tie abinieki kuriem gāzu apmaiņa- elpošana notiek gandrīz tikai caur ādu (piem. Usūrijas nagainais tritoni un Semirečjes varžzobji). Netālu no ūdensbaseiniem dzīvo zaļās vardes, kas vairāk nekā 50% nepieciešamā skābekļa uzņem, elpojot caur ādu. Sauszemes abinieki ir gandrīz visi krupji, kuriem no ķermeņa virsmas iztvaiko divreiz mazāk ūdens nekā zaļajām vardēm. Daži sauszemes abinieki ievērojamu daļu laika pavada, ierakušies zemē (piem. varžukrupji). Virkne sugu dzīvo kokos (piem. kokuvardes).
Abinieku ādas uzbūvei ir vēl viena ekoloģiska īpatnība - šīs klases pārstāvji nav spējīgi dzīvot sāļā ūdenī, ja tā koncentrācija pārsniedz 1,0-1,5%, jo tad osmotiskais līdzsvars novirzās no normas.
Abinieku sistemātika.
Mūsdienu abinieki iedalās trīs sugu skaita ziņā ļoti nevienādās kārtās. Visvairāk ir bezastaino abinieku , kas izplatīti visos kontinentos. Primitīvāki ir astainie abinieki, kuru tipiskie pārstāvji ir tritoni un salamandras, kas sastopami daudz retāk un izplatīti gandrīz bez izņēmuma tikai ziemeļu puslodē (ap 500 sugu). Trešajā, skaitliski vismazākajā bezkājaino abinieku kārtā ir tikai tropu Cecīlijas, kas acīmredzot ir seno bruņuabinieku pēcteči (ap 170 sugu), kuri saglabājušies līdz mūsdienām, tādēļ ka tie specializējušies racēju dzīves veidam. Pārējās abinieku grupas ir izmirušas.
…