Ievads
Mūsu tiesību sistēmā arvien vairāk ienāk Rietumu tiesību elementi. Vispirms jau likumdošanā, kur konkrētu problēmu risinājumi ir vairāk vai mazāk moderni un eiropeiski. Mums ir dažas tādas jomas, kur esam pat progresīvi, arī salīdzinot ar Eiropas Savienības valstīm. Piemēram, atklātības jomā - tas, ka Internetā ir atrodami Ministru kabineta sēžu dokumentācija un protokoli, ir ļoti progresīvs risinājums. Vairumā Eiropas valstu, izņemot Skandināviju, pilsonim vēl nav iespējas iepazīties ar šādu dokumentāciju.
Pie plusiem var pieskaitīt arī attīstību pamattiesību jomā. Šodien Latvijas tiesu praksē arvien vairāk ienāk pamattiesības, kas ir garantētas mūsu Satversmē, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un citos starptautiskos dokumentos. Agrāk šādu spriedumu praktiski nebija un tiesneši, ar retiem izņēmumiem, būtībā ignorēja visus šos dokumentus. Cilvēka pamattiesību ignorēšana bija kliedzoša netaisnība, taču tas bija raksturīgs padomju tiesību izpratnes elements. Visā Padomju Savienības pastāvēšanas laikā jūs neatradīsiet nevienu tiesas spriedumu, kurš liecinātu, ka kāds būtu tiesā panācis savu taisnību, kas bija pretēja valsts aparāta gribai, to pamatojot ar padomju konstitūcijā garantētajām cilvēktiesībām. Tiesa gan, pamattiesību atzīšana tiesu spriedumos (un jo sevišķi pārvaldes iestāžu izdotajos administratīvajos aktos) vēl joprojām nav pilnībā integrēta tiesību piemērošanas praksē. Taču progress, salīdzinot ar situāciju vēl pirms četriem, pieciem gadiem, ir acīmredzams.
Viena no jomām, kur padomiskā atpalicība krietni jūtamāka, ir juridiskā izglītība, jeb precīzāk – jurista profesionālais profils. Mūsu juridiskā izglītība vēl nav pietiekoši reformēta tāpat kā izpratne par to, kas ir jurists demokrātiskā sabiedrībā. Mēs zinām, kas ir jāprot ķirurgam, bet modernai, rietumnieciskai sabiedrībai atbilstošas izpratnes par to, kas ir jāprot juristam, mums vēl nav. Taču tieši no tā, kā jurists prot rīkoties ar tiesību normām, lielā mērā ir atkarīga visas tiesību sistēmas funkcionēšanas kvalitāte. To savukārt – pozitīvi vai negatīvi - izjūt visa sabiedrība. Daudzi strādājošie juristi nepieciešamās prasmes šodien apgūst pašmācības ceļā. Progress ir redzams, bet nav pietiekošs. Mums vajadzētu mērķtiecīgāk pārdomāt, kas juristam ir jādara, un galvenais, kā viņam tas ir jādara, lai nonāktu pie konsensa par to, kas ir jaunajai situācijai adekvāts juridisko prasmju profils. Uz to tad būtu jāorientē juridiskā izglītība, nodrošinot arī vienotu, objektīvu un transparentu eksaminācijas sistēmu.
Par lielu soli uz priekšu tiesiskās sistēmas uzlabošanā tiek uzskatīta Administratīvā procesa likuma izstrādāšana un stāšanās spēkā.
“Administratīvā procesa likums pieņemts 2001. gada 25. oktobrī, spēkā stājās 2003. gada 1. jūlijā. Likuma grozījumi izsludināti 2004.gada 23.janvārī. Likums nosaka kārtību, kādā veidojas attiecības starp valsti un indivīdu - fizisku vai juridisko personu.
Likums regulē gan kārtību, kādā iestāde pieņem indivīdam saistošu lēmumu, gan tiesas procesu, kādā persona var valsts pārvaldes lēmumu vai rīcību pārsūdzēt, ja tā viņu neapmierina.
Lielākoties likums regulē attiecības, kas veidojas administratīvo aktu izdošanas, apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas procesā, ar administratīvo aktu saprotot jebkuru individuālu lēmumu, kurš pieņemts, izmantojot valsts varu (tātad, publisko tiesību jomā). Tomēr likums skaidro un regulē arī faktisko rīcību, tas ir, iestādes rīcību, kura ietekmē atsevišķas personas tiesības, bet kuras pamatā nav attiecībā uz individuālu personu pieņemts lēmums. Piemēram, ugunsdzēsēja iekļūšana kādā telpā bez īpašnieka klātbūtnes nav individuāls lēmums, taču var skart telpas īpašnieka intereses.
Tāpat likums regulē kaitējuma atlīdzību, kurš radies administratīvā akta vai faktiskās rīcības rezultātā. Līdz šim kaitējuma atlīdzība, vienalga, vai tā radās privāto tiesību vai publisko tiesību jomā, ir risināma civilprocesa kārtībā. Administratīvā procesā tas būs izdarāms vieglāk, jo valsts nodeva nebūs atkarīga no prasījuma summas un indivīdam nebūs jāsacenšas ar valsti - administratīvās tiesas procesā darbosies objektīvās izmeklēšanas princips ieprietim civiltiesiskajam sacensības principam.
Administratīvā procesa likums ietver daudzus tiesību principus, kam tiesiskā valstī ir jādarbojas attiecībās starp valsti un indivīdu. Daudzi no šiem principiem ir uzskaitīti likuma sākumā, piemēram, vienlīdzības princips, tiesiskuma princips, samērīguma jeb proporcionalitātes princips. Taču vēl vairāki, kaut arī tieši nav nosaukti, bet ir iedzīvināti likuma pantos. Tādi, piemēram, ir tiesības būt uzklausītam, saprātīga laika termiņa ievērošanas, administratīvā akta paziņošanas princips un daudzi citi. Visi šie principi ir ietverti likuma normās un persona varēs prasīt to ievērošanu no visām valsts amatpersonām.”
…
