Lai runātu par jebkāda veida pārkāpumiem vai jebkāda veida atbildību, vispirms gribu pieskarties tiesību vispārējam raksturojumam.
Kas ir tiesības? Vai kāds ir atradis šī vārda īsto definīciju?
Tiesības kā jēdziens pastāv jau gadsimtiem ilgi un tikpat ilgi cilvēki cenšas tām atrast definējumu. Cilvēks pēc savas būtības jau piedzimstot ir indivīds, gan pēc sava ārējā izskata, gan pēc dzīves veida un uzskatiem. Tomēr pasaule ir iekārtota tā, ka cilvēks nevar iztikt bez citiem cilvēkiem, t.i. sabiedrības. Šīs divas īpašības - cilvēka individualitāte, vienreizējība, egoistiskā daba un tajā pat laikā tieksme pēc sabiedrības rada ikdienas dzīvē nepārtrauktas interešu un darbības sadursmes, kas ir par pamatu vispārējai neapmierinātībai un nekārtībai, tātad sabiedrības regresam. Tāpēc, lai sabiedrība varētu pastāvēt un attīstīties, ir nepieciešama zināma piekāpšanās un atteikšanās no savām ego prasībām no atsevišķu sabiedrības locekļu puses. Sabiedrības locekļiem ir jāvienojas savā starpā -šī vienošanās, protams, pastāv formāli, jo visos jautājumos uzzināt katra sabiedrības locekļa viedokli un vienoties par vienu kopīgo ir neiespējami. Šo vienošanās galarezultāti, ja tie savu izpausmes formu atrod likumos un citos valsts atzītos aktos, kļūst par visiem saistošu uzvedības normu sistēmu - tiesībām, kas regulē sabiedrības locekļu savstarpējās attiecības un sabiedrības locekļu attiecības pret valsti kā tiesiskās vai prettiesiskās darbībās novērtēšanas obligāto kritēriju, balstoties uz brīvības, taisnības un vienlīdzības principiem.
Tātad, tiesības ir katras sabiedrības nepieciešama sastāvdaļa un tās nosaka kārtību, kurai jāpakļaujas kā visai sabiedrībai, tā sabiedrības atsevišķiem locekļiem.
Taču šādi tiesības tiek raksturotas kā parādība, aprakstot tiesību būtiskākās ārējās pazīmes - regulatorisko dabu, oficiālo izteiksmi likumos un citos juridiskos tiesību aktos, tiesību aizsardzību no valsts puses u.tml., bet netiek ņemts vērā, ka tiesībām ir savs saturs - tiesību iekšējais, slēptais raksturs un īpašības un to var atklāt tikai meklējot.
Kas tad īsti ir tiesību īstais avots un radīšanas iniciators? Kāpēc tiesības ir tik visaptveroši spēcīgas, ka cilvēki tās ievēro un vai visi valsts izdotie likumi ir tiesības?
Uzskatu, ka būtu nepieciešams tiesības pētīt ne vien no praktiskā, bet arī no psiholoģiskā, loģiskā, socioloģiskā un ētiskā aspekta, t.i. veikt tiesību filozofisko apcerējumu.
Personām, kurām ikdienas dzīvē nākas saskarties ar tiesībām ir zināms, ka tiesību satura izskaidrojumi ir ļoti dažādi, katrs tos interpretē savādāk. Es gribētu piekrist profesora V.Jakubaņeca secinājumam, ka „tiesības ir uz labo, taisnīgumu, patieso orientēts individuālās un sabiedriskās dzīves pašregulācijas universāls institucionāls līdzeklis, kas galu galā kalpo to cilvēku vajadzību apmierināšanai, kuras atspoguļojas subjektīvo tiesību formā.”1
LU Juridiskās fakultātes lektors uzskata, ka „Tiesības ir sociāls institūts – tās nepastāv ārpus sabiedrības. Arī sabiedrības nepastāv bez jebkādas sociālas regulācijas, vienalga kādā formā šī regulācijas tiek realizēta.”2
Savā darbā gribu nedaudz pieskarties jautājumiem, kas tad ir administratīvās tiesības, vai to normas garantē labo, taisnīgo, patieso un kalpo cilvēku vajadzību apmierināšanai. Tāpat arī mēģināšu sīkāk analizēt, kas ir administratīvo tiesību pārkāpums un administratīvā atbildība, ņemot vērā Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu ar izsludinātajiem grozījumiem līdz 2003.gaa 1. jūlijam, iesaistot piemērus no Latvijas tiesu prakses un manas darba vietas ..............tiesa, kā arī darbā sniegts īss ieskats kā notiek administratīvo pārkāpumu izskatīšana ..............pilsētas domes Administratīvajā komisijā.…
