Administratīvi teritoriālā reforma: ieguvumi un zaudējumi

Katrā valstī un tās teritorijā ir izveidojušies dažādi teritoriālie iedalījumi vēsturisko, politisko un ekonomisko pārmaiņu rezultātā. Šiem iedalījumiem pa valstīm ir atšķirīgi nosaukumi (provinces, novadi, apriņķi, kantoni, lēņi u.c), teritorijas platība, iedzīvotāju skaits, ekonomiskais un sociālias potenciāls.
Visiem administratīviem teritoriāliem iedalījumiem (neatkarīgi no valsts) ir kopīga viena pazīme, to veidošana palīdz pārvaldīt valsti un sabiedrību kopumā, veidojot ciešāku saikni starp valsts varas centrālajiem orgāniem un tās iedzīvotājiem, tātad vietējās pašvaldības savā ziņā ir starpnieki starp augstākajām varas institūcijām un vietējiem valsts iedzīvotājiem.
Latvijas teritorija gadu simtiem dažādu iekarojumu rezultātā ir tikusi dalīta dažādos un atsķirīgos iedalījumos un bijušas dažādas pārvaldes iekārtas. Latvijas lielās teritoriālās vienības jeb kultūrvēsturiskie novadi (Kurzeme, Zemgale, Vidzeme un Latgale) atšķiras ar daudzveidīgu vēsturisko pieredzi un kultūras mantojumu, dzīves stilu, valodas īpatnībām, kas ņemtas par pamatu veidojot sīkāku teritorijas sadalījumu, bet nekad nav bijuši pārvaldes vienības.
Senākais zināmais administratīvais iedalījums Latvijā datējams ar 13.gs. Zemju teritorijas (senākās valstiskās teritorijas) bija iedalītas pilsnovados. Teritoriālā iedaIījuma ziņā tā laika administratīvajā sistēmā mazākā vienība bija ciems, kuru veidoja vairākas viensētas. Raksturīga bija centralizētā vadība.
…