Administratīvās tiesības ir plaša tiesību nozare, kas regulē attiecības valsts pārvaldes sfērā. Šo attiecību subjekti ir visai daudzskaitlīgi un daudzveidīgi. Vispirms pie tiem pieder valsts pārvaldes iestādes – Ministru kabinets, ministrijas, dažādas pārvaldes, inspekcijas, dienesti, kā arī pašvaldības, kas īsteno vairākas valsts pārvaldes funkcijas. Tajā pašā laikā šo attiecību subjekti ir arī visi tie, uz kuriem šis valsts pārvaldes iestādes iedarbojas vai arī ar kuriem sadarbojas šo funkciju īstenošanas procesā – sabiedriskas organizācijas, komercsabiedrības, citas institūcijas, Latvijas pilsoņi un citas fiziskas personas.
Administratīvo tiesību nozare ir viena no vismazāk sistematizētām tiesību nozarēm. Latvijā vēl arvien notiek plašas reformas valsts pārvaldes jomā, tika izdoti arī vairāki likumdošanas akti, kas regulē valsts pārvaldes iestāžu darbību: Valsts Civildienesta likums (07.09.2000.g.),Valsts pārvaldes iekārtas likums (06.06.02.g.).
Latviešu valodā pēc neatkarības atjaunošanas nav izdota neviena mācību grāmata, kura būtu veltīta administratīvo tiesību vēsturiskai attīstībai Latvijā. Darbā izmantoju Latvijas tiesību vēstures mācību grāmatas un J.Načisčioņa grāmatu “Administratīvās tiesības”. Tiesiskā iekārta Latvijā XX gs. ir pārdzīvojusi vairākus satricinājumus, t.sk. pārejas posmus ( Pirmais vācu okupācijas režīms 1915.- 1918.g., “Iskolata republika”, Latvijas padomju valdības laiks 1918.- 1920.g., Otrais Vācijas okupācijas režīms 1941.- 1944/45.g.). Šie periodi Latvijas tiesību tālākajā attīstībā būtiskas pēdas nav atstājuši. Referātā plašāk izskatīta valsts un vietējā pārvalde Latvijas teritorijā Krievijas impērijas sastāvā līdz 1918.gadam, kā arī administratīvo tiesību attīstība pēc Latvijas republikas proklamēšanas un mūsdienās.
Administratīvās tiesības vēsturiski radās līdz ar valsti. Valsts attīstība sekmēja administratīvo tiesību attīstību un tās kalpoja valsts un sabiedrības savstarpējo attiecību regulēšanai. Valsts varai piemīt elitārs raksturs tādā nozīmē, ka to īsteno mazākums. Veicot sabiedrības pārvaldi, šī sabiedrības daļa valda pār vairākumu, pakļaujot to savai gribai un veicot “organizētu vardarbību”.
Valsts varai jārisina jautājumu par speciālu institūciju (valsts pārvaldes aparāta) izveidi un to, kādā veidā tās veiks valsts ( sabiedrības ) pārvaldi – kāda būs tās organizatoriskā uzbūve, institūciju un amatpersonu darbības kārtība, kompetence un to mijiedarbība.
Klasisko tiesību iedalījumu publiskajās un privātajās tiesībās bija devis Romas juristi ( Ulpiāns ). Tās tiesības, kur viena atsevišķa persona figurē kā patstāvīgs tiesību subjekts, privātās tiesības, bet tās tiesības, kur atsevišķa persona figurē kā sociālā organisma sastāvdaļa, ir publiskās tiesības. Administratīvās tiesības ir publisko tiesību patstāvīgā tiesību nozare. “Publiskajās tiesībās pastāv attiecības starp valsti kā visrkundzības nesēju un cilvēku kā padoto (juridiskā ziņā )… publisko tiesību centrā ir valsts pasākums”.…
