Vairums psihiatru apgalvo, ka nav viena cēloņa, kas varētu izskaidrot depresijas rašanos. Ģenētika, agrīnā dzīves pieredze, sociālās vides stresori un pacienta personība kombinējas kompleksi, veidojot depresijas etioloģiju un patoģenēzi. Šie faktori pacientu ietekmē dažādi. Arī daudzu psihoanalīzes un psihoterapijas skolu pārstāvju nespēja integrēt jaunākos psihopatoloģijas pētījumus un rigīda koncentrēšanās tikai uz konfliktiem, bērnības pieredzi un dominējošām personības iezīmēm neļauj novērtēt vitāli svarīgo depresijas simptoma lomu pacienta dzīvē (Klerman, Weissman, Rounsaville, Chevron, 1984).
4. Kā ārstēt depresiju
Depresijas gadījumā ir divas profesionālas pamatārstēšanas metodes. Psihoterapija ir prāta un emocionālā stāvokļa ārstēšana ar sarunu terapiju, nepielietojot medikamentus. Psihofarmakoloģija ir šo stāvokļu ārstēšana ar medikamentiem. Šīs abas ārstēšanas metodes var tikt pielietotas gan atsevišķi, gan kopā. Nav viens konkrēts paņēmiens depresijas ārstēšanā. Ārstēšana tiek pielāgota katram pacientam individuāli. Ārstēšanas procesā var būt ietverti vairāki aspekti, gan analizējot depresijas cēloni pacienta konkrētajā gadījumā, gan pacienta personisko situāciju, gan arī aplūkojot pacienta personību, izprotot, kā pacients spēj tikt galā ar problēmām. Ārsts tad ieteiks, kura no sarunu formām pacientam ir visatbilstošākā.
Viena no formām ir individuālās sarunas, kurās piedalies tikai pacients un kāds no garīgās veselības speciālistiem. Pārējie sarunu veidi ir tādi, kurās piedalās vēl citi cilvēki. Bieži ģimenes locekļu līdzdalība sarunās var būt ieteicama jo ģimenes problēmas var izraisīt depresiju, un otrādi, depresija var izraisīt problēmas ģimenē. Ja pacients jūt, ka nav neviena, kas spētu saprast, kam viņš gājis cauri, grupveida terapija, kurā ir iesaistīti citi cilvēki, varētu būt viens no risinājumiem.
…
