Agrārā jautājuma risināšana bija viens no būtiskākajiem Latvijas valsts stabilitātes priekšnosacījumiem. Latvijā 60 % no visas zemes platības aizņēma muižu lielsaimniecības, kuras, galvenokārt, piederēja baltvāciešiem. Liela zemes daļa Latgalē piederēja arī bijušo poļu muižnieku dzimtām. Tolaik lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju bija bezzemnieki, tādēļ reforma bija īpaši nozīmīga. Šī iedzīvotāju daļa savu nākotni, galvenokārt, saistīja ar lauksaimniecību, tādēļ cīņa par zemi bija īpaši sīva. Nepacietīgākie zemnieki jau 1920. gada sākumā bija sākuši dalīt zemi. Tādējādi agrārais jautājums bija ne tikai ekonomisks, bet arī politisks jautājums. Ne velti, atklājot debates par agrārreformas likuma projektu, deputāts M. Gailītis teica: „Ceļa jūtīs mēs šodien redzam Latvijas valsti, jo šodien mēs stājamies pie Latvijas agrārreformas likuma apspriešanas un pieņemšanas – tā likuma, kurš noteiks un izšķirs jautājumu – būt vai nebūt Latvijas valstij.” Pilnīgi varu piekrist M. Gailīša teiktajam, jo agrārā reforma bija viens no galvenajiem Latvijas parlamenta un valdības uzdevumiem, kas bija līdzvērtīgs Satversmes izstrādei un valsts starptautiskajai atzīšanai. Arī daudzi vēsturnieki un laikabiedri ir atzinuši, ka nerisinot agrāro jautājumu, būtu bijusi apdraudēta neatkarīgās Latvijas pastāvēšana. Likumā par agrārreformu bija četras daļas, kuras pieņēma laikā no 1920. līdz 1924. gadam. Tika izveidots valsts zemes fonds, kurā ieskaitīja bijušās muižu zemes.…