AIDS ir iegūtais imūndeficīta sindroms. AIDS iznīcina imūnsistēmu, un organisms kļūst pilnīgi neaizsargāts. HIV ir cilvēka imūndeficīta vīruss, kurš iekļuvis organismā, mērķtiecīgi un neatgriezeniski noārda tā aizsardzību pret dažādām infekcijas slimībām un ļaundabīgiem audzējiem. AIDS ir HIV infekcijas beigu stadija.
Par HIV vīrusa šūpuli uzskata Āfrikas kontinenta Subsahāras rajonu, kur HIV infekcija sāka izplatīties jau septiņdesmito gadu sākumā. Tieši tur patreiz dzīvo 70% visas pasaules inficēto. Slimība pirmoreiz aprakstīta 1981.gadā ASV Infekciju slimību kontroles centrā, kad pienāca ziņojumi par pieciem saslimšanas gadījumiem homoseksuālu vīriešu vidū ar reti sastopamu plaušu iekaisuma forma. Ārsti bija bezspēcīgi pret slimības ierosinātāju, jo tas izrādījās neuzņēmīgs pret antibiotiku terapiju. Vienlaicīgi no citām vietām pienāca ziņojumi par reti sastopama ļaundabīga audzēja strauju izplatīšanos gados jaunu cilvēku vidū. Šīm divām slimībām ir kopīga iezīme- tās pārsvarā skar cilvēkus, kuriem novēro imūnsistēmas mazspēju: organisms nespēj vairs cīnīties pret infekcijas slimībām un audzējiem. ASV 80.gadu sākumā ar HIV inficējās un aizgāja bojā vairāk kā 1000 hemofilijas slimnieku. Analizējot informāciju par līdzīgiem saslimšanas gadījumiem, tagad ir skaidrs, ka AIDS eksistējis arī agrāk. 1984.gadā tiek atklāts cilvēka imūndeficīta vīruss- HIV. AIDS ir HIV infekcijas beigu jeb klīniskā fāze, kas 70-80% ar HIV inficēto personu attīstās pēc 7-10 gadu ilga bezsimptomu vai vāju simptomu perioda. Uz smagas imūnmazspējas fona progresē retas infekcijas slimības un ļaundabīgi audzēji, kas ir nāves cēlonis. Latvijā pirmais HIV infekcijas gadījums reģistrēts 1987.gadā, bet pirmais AIDS gadījums- 1990.gadā. Līdz šim nav izstrādāta HIV infekcijas vakcīna, tādēļ galvenais AIDS ierobežošanas veids ir mērķtiecīgi profilakses pasākumi.
…
