Meklējot informāciju interneta resursos, uzdūros skaitļiem, kas mani nošokēja. Latvijā, kurā nav ne karadarbības, ne dabas stihiju, ārpus ģimenes dzīvo ap 4000 bērnu.12006.gada sākumā 2881 bērns dzīvoja bērnunamos vai patversmēs,485-bāreņu aprūpes centros, bet 356 bērni atradās specializētos bērnu sociālās aprūpes centros. Man neizdevās iegūt datus, cik no viņiem ir bāreņu. Kāpēc šie bērni nevar augt normālā ģimenē kopā ar māti un tēvu? Tās nespēja rūpēties par bērniem depresīvā stāvokļa, trūkuma dēļ, kā rezultātā vecāki kļuvuši par alkoholiķiem, kā rezultātā viņiem ir atņemta vecāku vara. Ļoti maz ir tādu bērnu, kuru vecāki ir miruši. Kas notiek tālāk ar bērniem? Kā tiek ievērotas un aizsargātas viņu tiesības un nākotne?Kā jūtas pats bērns? Esot Raiņa bērnu namā Tukuma rajonā un pārrunājot šo problēmu ar metodiķi Āriju Bērziņu, nonācām pie secinājuma ,ka vislabākā alternatīva būtu aizbildnība. lai arī cik labi apstākļi tiktu nodrošināti ārpusģimenes audzināšanas iestādēs, bērns nejūt savu piederību kādam konkrētam, sev tuvam cilvēkam, nav pieaugušā kā drauga un uzticamības cilvēka atbalsta.. Sāpīgs ir arī fakts, ka šādi bērni neprot veidot savu dzīvi, neprot rūpēties par sevi un tāpēc bieži nonāk konfliktā ar likumu. Mazāk rūpes ir par tiem bērniem, kas aug aizbildņu ģimenēs. parasti tie ir vecvecāki, tuvākie radinieki, māsas, brāļi.Bet ir daudz bērnu, kuriem nav šādu iespēju.
Bez vecāku gādības palikušo bērnu tālākais liktenis vienmēr ir bijis aktuāls gan Latvijā, gan vispār pasaulē. . Lai bāreņus tiesiski aizsargātu, jau senajā Romā tikuši izstrādāti likumi par aizbildnību – tutela. Pat mūsdienu Eiropas likumdošana šajā jautājumā ir pašos pamatos pārņemta no senās Romas. Katrai valstij ir izstrādāti tās valstiskajai sistēmai atbilstoši likumi, kas aizsargā šādu bērnu tiesības. Pamatā tie ir iestrādāti Civillikumā.…
