Aizsargājamās dabas teritorijas ietver ne tikai rezervātus un dabas parkus, bet arī liegumus, nacionālos parkus un citus nozīmīgus objektus ( kokus, akmeņus u.tml. ). Pirms runāt par rezervātiem, būtu jāapskata, ko nozīmē katra no aizsargājamo dabas teritoriju grupām.
Rezervāti ir teritorijas, kur neskarts saglabājams viss dabas komplekss un tādēļ aizliegta jebkāda saimnieciskā darbība; atļauti tikai zinātniskās pētniecības darbi, kas neietekmē rezervāta dabisko struktūru [ 7; 291 ].
Liegumi ir teritorijas, kur saglabājami cilvēka darbības neskarti atsevišķi dabas elementi un tādēļ atļauta tāda saimnieciskā darbība, kas nekaitē aizsargājamiem dabas elementiem [ 7; 291 ].
Nacionālie parki ir teritorijas, kur cilvēka darbības maz skartie dabas elementi veido skaistas vai reti sastopamas ainavas un par kuru nodibināšanu ir valdības lēmums, kas arī nosaka šo teritoriju izmantošanas režīmu. Tos, ņemot vērā noteikto kārtību, atļauts apmeklēt ekskursantiem un tūristiem, lai paizglītošanās nolūkā iepazītos ar interesantiem un skaistiem dabas elementiem [ 7; 291 ].
1921. gadā meža taksatoru grupa, veicot kārtējo mežu ierīcību Slīteres Zilo kalnu piekājē, nošķīra dabas pieminekli 1100 ha platībā. Šajā teritorijā tika pārtraukta praktiski jebkāda saimnieciskā darbība, un tas arī ir sākums tagadējam Slīteres nacionālajam parkam. Laika gaitā, mainoties gan politiskajai, gan arī ekonomiskajai situācijai Latvijā, Slīteres nacionālā parka teritorija vairākkārt tikusi izmainīta, līdz 2000. gadā tā sasniedza 16360 ha. Slīteres nacionālā parka teritoriju var uzskatīt par unikālu Baltijas jūras ģeoloģiskās vēstures muzeju.
Īpatnējais Slīteres nacionālā parka teritorijas veidošanās process radījis ļoti atšķirīgus apstākļus augu un dzīvnieku valsts attīstībai. Mūsu dienās Slīteres nacionālais parks dabas daudzveidības ziņā ir viena no bagātākajām teritorijām Baltijas jūras piekrastē. Rezervāta teritorijā vienkopus atrodami gan mērenās joslas, gan arī tundras un taigas elementi. Te sastopami visi 23 Latvijā izdalītie mežu tipi, 3 purvu tipi un to pārejas formas. Slīteres nacionālā parka dabas daudzveidību raksturo šeit sastopamais lielais augu un dzīvnieku skaits. Pēdējās desmitgadēs te konstatētas 860 vaskulāro augu, 128 sūnu, 195 ķērpju, 40 zīdītājdzīvnieku, 130 ligzdojošo putnu, 7 rāpuļu, 9 abinieku, 13 saldūdens zivju sugas. No "Latvijas Republikas Sarkanās Grāmatas" sugām Slīteres nacionālajā parkā sastopamas: 87 vaskulāro augu, 10 ķērpju, 11 zīdītāju, 21 ligzdojošo putnu, 3 rāpuļu un 3 abinieku sugas. Parka teritorijā patvērumu sev atraduši tādi dabas retumi kā ogu īve, Baltijas efeja, zivju ērglis, klinšu ērglis, ūpis, purva bruņurupucis, gludenā čūska.…
