Akmens laikmeta pētniecība Latvijas teritorijā 19.gadsimtā K.Grēvinga un R.Hausmaņa darbos

Sabiedrības interese par savas tautas pagātni ir pastāvējusi vienmēr. Līdz ar pirmo arheoloģisko pieminekļu atklāšanu Latvijas teritorijā 18.gs., sabiedrības arvien pieaugošā interese par senvēsturi, bija kā priekšnosacījums arheoloģijas kā vēstures zinātnes nozares uzplaukumam un attīstībai 19.gs. 19.gs. Latvijas teritorijā vēstures zinātne atradās vācbaltiešu vēsturnieku rokās, tika nodibinātas pirmās senatnes pētītāju biedrības un muzeji, tikai veikti pirmie arheoloģiskie izrakumi un mēģinājumi sistematizēt, analizēt tajos iegūtos atradumus. Līdztekus arheoloģiskajiem pētījumiem vācbaltiešu vēsturnieki nodarbojās ar aktīvu publicistiku. Pārsvarā tās bija dažādas publikācijas par kādu noteiktu, šauru vēstures tematu, ar izteikti reģionālu raksturu, vai arī izrakumu pārskati, kuros tika detalizēti aprakstīta izrakumu gaita un atradumi, bet trūka to sistemātiskas analīzes. 19.gs. vācbaltiešu vēsturnieku interesei galvenokāt saistīja viduslaiku vēstures pieminekļi, kas bija ne tikai pievilcīgi sava ārējā veidola dēļ, bet arī atradumiem daudz bagātāki, kā akmens laikmeta pieminekļi. Arheoloģijas kā vēstures zinātnes attīstība, kā arī arvien pieaugošo atradumu skaits sekmēja vācbaltiešu pētnieku interesi par Latvijas senāko aizvēstures posmu – akmens laikmetu, īpaši apbedījumiem.