Es izvēlējos referātu literatūrā rakstīt par Aleksandru Grīnu. Manu izvēli galvenokārt noteica tas, ka šis rakstnieks ir mūsu novadnieks, kā arī tas, ka jau agrāk biju par šo autoru un viņa darbiem daudz dzirdējusi. Dzirdētais bija mani ļoti ieinteresējis. Vēl aizraujoši man šķiet tas, ka man rados ir cilvēki ar uzvārdu Grīni, un arī viņu senči nāk no agrākā Biržu apriņķa. Varbūt arī slavenais rakstnieks ir man kāds attāls radinieks?...
Manā darbā iekļauts īss Aleksandra Grīna dzīvesstāsts, kurā atzīmēti svarīgākie autobiogrāfiskie un bibliogrāfiskie fakti, īsi apraksts par darbiem ”Tobago”, “Dvēseļu putenis”, un “Zemes atjaunotāji”, kā arī garāka un plašāka darba “Nameja gredzens” analīze un interpretācija. Interpretēt tieši šo darbu izvēlējos tāpēc, ka tajā klāt pie vēsturiskā un uz patriotiskiem darbiem un domām rosinošajiem motīviem ir arī autobiogrāfiskas iezīmes – kņaza Gundara un viņa senču likteņstāsts.
Aizraujoši šķita arī tas, ka mācoties literatūru varu papildināt arī savas zināšanas vēsturē, ne velti “Nameja gredzens” izdots sērijā ”Romāns – pagātnes liecinieks”(kaut arī sižets ir izdomāts un nebalstās konkrētos Latvijas vēstures faktos, tajā ir gana daudz no reālās vēstures).
Aleksandra Grīna daiļrade ir saistīta ar diviem lieliem tematiem:
Ar latviešu tautas vēsturi(galvenokārt atainots laiks pēc Livonijas ordeņvalsts sabrukuma, kad par Latvijas teritoriju cīnās vācieši, poļi, zviedri un krievi, kā arī laiks kad hercoga Jēkaba valdīšanas laikā uzplaukst Kurzeme;
Ar latviešu strēlnieku cīņām, ko arī mūsdienās jau uztveram kā vēsturi ( kaut gan autoram tā bija paša pieredzēta pavisam nesena pagātne).
Dažiem varbūt šķiet, ka Aleksandrs Grīns ir smags, drūms, pat asiņaini nežēlīgs, jo tādi ir daudzi no viņa radītajiem varoņiem. Es gan šīm asociācijām nepiekrītu, manuprāt, viņš nevis pasvītro šo nežēlību un drūmumu, bet gan izceļ drosmi, slavina cilvēka varonību un uzņēmību cīņā (lai cik arī tā nežēlīga un skarba būtu).Autors savos darbos izmanto tā saukto šausmu estētiku. Bez sīkiem aprakstiem, ar vienkāršu zīmējumu, bet spilgti atmiņā paliekošas ir šīs asiņainās ainas. Kaut arī šie skati diezgan smagi iedarbojas uz lasītāju , man šķiet, ka tieši tie ir daļa no viņa romānu panākumiem.
Interesi lasīt Aleksandra Grīna darbus man rada arī tas, ka tajos ir diezgan daudz Sēlijas (gan manas, gan arī autora paša dzimtās puses) dabas un dzīvnieku aprakstu. Rakstnieks ir īstens savas dzimtenes Sēlijas patriots. Tas izpaužas Sēlijas pagātnes varonīgo cilvēku un notikumu tēlojumā. Simpātiski man šķiet arī tas, ka viņa darbos līdztekus šausmas iedvesošajām kaujas cīņu, kara un sadzīves ainām, ir arī sava humora dzirkstelīte!
Un visbeidzot vēlos pievērst uzmanību savdabīgajai mistikai, kas staro no gandrīz visiem Aleksandra Grīna darbiem. Tā rada noskaņu un atstāj paliekošu iespaidu.…
