Jebkura mākslinieka pirmās iemaņas savā profesijā atstāj neizdzēšamu iespaidu uz viņa topošo karjeru. Tas ir laiks, kad mākslinieks apzinās savas kļūdas, kādas viņš ir pieļāvis radošajā procesā, un cenšoties tās izlabot – pilnveidojas. Dažkārt jaunības dienu sasniegtie mākslinieciskie mērķi – sasniegumi, nav tik izcili, kā vēlākie, bet tiem ir liela nozīmi mākslinieka pašizaugsmes procesā. Un Alfrēds Kalniņš nav izņēmums. Viņam bija liela nozīme latviešu mūzikas attīstībā – viņš un viņa laika biedri – Emīls Dārziņš, Emīls Melngailis – veidoja latviešu mūzikas otro paaudzi. Alfrēda Kalniņa daiļrades mantojums ir ļoti liels. Skaņdarbu skaits sasniedz 891, turklāt to vidū ir daudzi izvērsti darbi: operas “Baņuta” un “Salinieki”, balets “ Staburags”, mūzika lugām, simfoniski skaņdarbi kantātes, kora dziesmas, klavieru un ērģeļu darbi Jāņem vērā, ka tas viss radīts līdztekus visu mūžu strādājam baznīcas ērģelnieka “maizes darbam”, līdzās spožai koncertējoša ērģelnieka darbībai, neskaitāmiem koncertiem, kuros komponists uzstājies kā savu dziesmu pavadītājs vai diriģents. Kā viens cilvēks to spējis paveikt? …