Reizē ar amatniecības un tirdzniecības uzplaukumu radās lielas, labi iekārtotas un rosīgas pilsētas- Milēta un Efesa, Sikiona un Korinta, Atēnas u.c.
,,Odisejas” darbība, tās ģeogrāfiskais loks saistīts ar grieķu kolonizācijas kustību, it īpaši ar kolonizācijas tieksmēm uz rietumiem. Rietumu jūras ceļi jau agri vilinājuši arī tirgotājus. Viens no galvenajiem iemesliem bija rietumu zemju pasakaina auglība. Tā Odisejs jūsmīgiem vārdiem apraksta kiklopu auglīgo zemi, kur gan labība, gan vīnogas izaugot bez cilvēku roku darba(Odiseja,9,107.-111.). Ar nožēlu viņš vērojis mežonīgo Polifēma salu, ko cilvēku darbs varētu viegli pārvērst par ziedošu, bagātu zemi.
Otra iemesla pamatā bijis kāds specifisks apstāklis. Tai laikā lielā cieņā bija bronza, no kuras izgatavoja arī ieročus. Tāpēc radās liels pieprasījums pēc alvas, bet pašā Grieķijā tās nekur nebija. Kamēr Jonijas pilsētas alvu ieguva tālajā Kolhīdā, lielie centri Halkīda un Korinta savus skatienus vērsa uz Rietumiem, uz Etrūriju Itālijā, kur bija lielas alvas raktuves, bet jūras ceļš uz turieni bija līdzīgs tam, kādu senatnē iedomājās Odiseja klejojumu ceļu- gar Grieķijas dienvidpiekrasti kuģi devās atklātā jūrā- un tālāk pa Mesīnas šaurumu gar Itālijas rietumpiekrasti.
Ceļi uz turieni vēl bija maz izpētīti un jūras braucējiem šķita dažādu neparastu parādību pārpilni. Šos iztēles radītos nostāstus, kas bijuši pazīstami jūrnieku, tirgotāju un kolonistu vidū, ,,Odisejas” dzejnieks arī izmantojis savā eposā un saistījis ar savu varoņu likteņiem.
…
