Ievads
Vai jums patīk nodarboties ar rokdarbiem? Vai jūs izprotat savas spējas, lietu būtību, iegūstat prieku par padarīto un pārliecību par savam spējām? Varbūt jūsu ģimenē ir bērni, kuriem ir negatīva attieksme pret skolu un šobrīd roku darbs padodas labāk par prāta darbiem? Tad amatniecība var jums palīdzēt! Galvenais laicīgi ieverot, jo tad var rasties problēmas visiem: gan bērniem, gan vecākiem, skolai un sabiedrībai. Tāpēc Latvijas Amatniecības kamera 2002. gadā ir izveidojusi skolu bērniem, kuri nevar vai negrib mācīties un kuri jau no 13. gadu vecuma var uzsākt mācekļa gaitas pie amata meistariem un apgūt dažādus amatnieka amatus. Amatu apmācības skola nav interešu pulciņš, bet īpaša skola, kurā mācās individuāli pie meistara, un amatniecība kalpo kā darba terapija. Vai tātad nav tā laba ideja, kā var sevi realizēt un sasniegt dzīves mērķus pateicoties amatniecībai? Gan jau, ka ir!!! Bet viss pēc kārtas!
Amatniecības aizsākumi
Amatniecība ir viena no senākajam un ilgos gadu simtos valdošajām saimnieciskās dzīves nozarēm. Latvijas teritorijā ir atrasti akmens laikmeta izstrādājumi no akmens, kaula, koka, raga, dzintara, māla. Ap 1500.p.m.ē. sāka apstrādāt ievesto bronzu, bet mūsu ēras sākumā – dzelzi no vietējās purva rūdas. Pazīstama bija alvas emalijas apstrāde, no 5.gs. apstrādāja dārgmetālus. 10.gs. beigās amatniecība sāka atdalīties no zemkopības. Amatnieki lietoja podnieka ripu, virpu, tecilu, aužamos stāvus, stiepļu velkamo ierīci u.c. Amatniecības centri bija Daugmale, Jersika, Koknese, Kuldīga, Ludza, Tērvete, Turaida.
11.- 12 gs. Rīgas teritorijā bijušas dzelzs, kaula un ādas apstrādes, rotkaļu un podnieku darbnīcas, kuģu būvētava. Viena amata meistaru darbnīcas parasti atradās vienā ielā, piemēram, audējiem – Audēju ielā, kalējiem – Kalēju ielā. Pie darbnīcas durvīm izkāra attiecīgā amata simbolu – zabaku, atslēgu, kliņģeri. Amatnieku darbnīcas, kā arī preču noliktavas, bija izveidotas namu apakšstāvos, bet augšsāvos atradās dzīvokļi.
13.- 19.gs. bija amatniecības ziedu laiki.
13.gs. Rīgā strauji pieauga iedzīvotāju skaits, notika ievērojamas pārmaiņas pilsētas iekšējā iekārtā. No 14.gs Rīga kļuva par nozīmīgu amatniecības centru Latvijā. 14.gs. 2.pusē tika apstiprināts pirmo 8 cunftu šrāgas. Pakāpeniski cunftu skaits pieauga. No 15.gs saglabājušies jau 16 cunftu statūti, bet no 16.gs. – 24. Zeltkaļi Rīgā tāpat kā citās Eiropas feodālajās pilsētās, bija pirmie, kas apvienojās cunftēs. Pirmos amata noteikumus – šrāgu Rīgas rāte apstiprināja 1360.gada 25.janvārī.
Ieviešoties jaunām amatniecības nozarēm, veidojās jauni amati, bet daudzi vecie sadalījās patstāvīgos amatos. Ja 14.gs., piemēram, bija vienots kalēja amats, tad 16.gs. pastāvēja atslēdzinieka, piešu kalēja, pulksteņtaisītāja amats. Savas šrāgas bija arī balbiera amatam. Balbieri bija ne tikai frizieri, bet viņi nodarbojās arī ar ķirurģiju. Rīgā redzēta kāda izkārtne ar uzrakstu: „Matu graizīšana, bārdas dzenāšana, zobu raustīšana.”.
Sākumā cunftēm nebija nacionālā ierobežojuma, bet vēlāk tajās uzņēma tikai vācu tautības amatniekus. Kurpnieku 1615.g. šrāgā teikts, ka kurpniekiem aizliegts staigāt basām kājām, kā arī citu taisītos zābakos. Pārdot tirgū var tikai amata meistara apskatītus un par derīgiem atzītus apavus, kas vietējo amatnieku gatavoti, bet nav no citurienes ievesti. Latviešu kurpnieks varēja nest uz tirgu pārdošanai ne vairāk par 2 pāriem zābaku.
…
