Ģeopolitika kā zinātne parādījās uz XIX - XX gds. robežas Mūsdienu veidā noformējusies Otrā pasaules kara gados un pēc tā.
1943.gadā tika publicēts angļa G. Makindera raksts «Apaļa pasaule un pasaules iekarojums». Viņš pirmoreiz izcēla divus galvenos planētas reģionus no ģeopolitikas leņķa redzes: hartland (vidus zeme) un Indijas un Ķīnas teritorijas. Pie hartland viņš pieskaitīja Eirāzijas plašumus, Ziemeļameriku un Ziemeļu Āfriku.
Apmēram šai pašā laikā amerikānis N. Spaikmens izdalīja pasaules varenības trīs lielus centrus: Ziemeļamerikas Atlantijas piekraste, Eiropas piekraste, Tālie Eirāzijas Austrumi. Viņš tāpat redzēja ceturtā centra rašanās iespēju – Indija. Spaikmenam pieder tēze: kas kontrolē rimland (galēja zeme, piekraste), tas kontrolē Eirāziju, bet kas kontrolē Eirāziju, tas kontrolē visas pasaules likteņus. Zem rimland zinātnieks saprata Eirāzijas piejūras robežas.
Ar to pašu Spaikmens gribēja pamatot ASV līdera lomu pēckara pasaulē. Tika paredzams, ka ASV varēs uzstādīt savu kontroli pār Eirāzijas kontinenta piekrastes zonām un, nobloķējot Eirāzijas hartland, kontrolēt visu pasauli.
Militāro, transportu un telekomunikāciju tehnoloģiju attīstību pēckara laikā parādīja, ka ģeogrāfiski-telpiska kopsakarība, ar kuru operēja ģeopolitiķi, noteikti mainījās. Bija nepieciešamas korektīvas. Šo uzdevumu daļēji atrisināja francūzis P. Galuā. Viņš uzsvēra, ka kodolraķešu ieroču rašanās nolīdzsvaro valstu spēkus, kuras tos pārvalda, neatkarīgi no ģeogrāfiska stāvokļa, izmēriem, attālumam vienai no otras. Par ģeopolitikas faktoriem, pēc Galuā domām, kļuva kosmiskā izplatījuma apguve un masveida informācijas elektronisku līdzekļu globalizācija.
Tomēr ģeopolitiku Rietumos turpina aplūkot pamatvilcienos telpiski-ģeogrāfiskās kategorijās. Anglis Dž. Parkers 1991.gadā rakstīja: «Ģeopolitika noteic valstis kā telpisku fenomenu un ir mērķtiecīgi apjēgt un saprast to varenības pamatus, kā arī to mijiedarbības dabu vienai ar otru».
Krievs K. Pļešakovs 1994.gadā uzsvēra: «Ģeopolitika var būt noteikta nevis vienkārši kā tās vai citas nācijas ārpolitikas objektīva atkarība no tās ģeogrāfiskā stāvokļa, bet kā starptautisko attiecību subjekta objektīva atkarība no materiālo faktoru kopuma, kuri ļauj šim subjektam īstenot kontroli pār telpu».
1995.gadā krievs K. Sorokins noteica divus ģeopolitikas līmeņus: fundamentālā politika, kas studē planētas telpas ģeopolitisko attīstību, un lietišķā ģeopolitika, kas izstrādā principiālas rekomendācijas valsts vai valstu grupas uzvedības ģenerāllīnijas uz pasaules arēnas. Sorokins to sauc par ģeostratēģiju.
…
