Antīkās filosofijas pedagoģiskā nozīme

Izglītības domāšanas vēsturi nosaka tendence, ka tas, kas sākotnēji uzskatīts par kaut ko abām pakļautu citu, ir pārvaldāms paša spēkiem.
Izglītības institūcija- skola: Skola kā sabiedriska organizēta izglītības sistēma vairāk nekā 2000 gadu laikā no antīkās pasaules līdz Prūsijas valstij nebija pazīstama. Antīkajā Grieķijā izglītības garīgie centri bija filozofu skolas. Tikai hellēnisma laikā kādu skolu apmeklēja gandrīz visi brīvie pilsoņi. Romiešu sabiedrība savukārt bija elementāras skolas. Viduslaikos izglītība bija paredzēta klēriķiem, baznīcu kalpu pēctečiem, nevis tautai. Tas attiecās arī uz viduslaiku universitātēm, arī tajās bija teoloģisks raksturs. Bruņniecības laikā nerūpējās par izglītotu cilvēku sagatavošanu, bet par ķermeņu izveicību. Arī laukos skolu nebija, iekļūšana sabiedrībā notika līdzdarbojoties, izmantojot paražas. Tātad skolas aptvēra gaužām mazu daļu no visiem iedzīvotājiem. Un tomēr renesanses laikā radās nepieciešamība iepazīt ne tikai antīko pasauli, bet arī iegūt laicīgo izglītību. Radās jaunas skolas- latīņu skolas, sauktas par ģimnāzijām.
Tomēr daudzi strādnieku bērni skolas neapmeklēja vispār, bet nodevās iztikas pelnīšanai. Līdz pat 19 gadsimtam lielai iedzīvotāju daļai bērnības tomēr vēl jo projām nebija, zemnieku bērniem netika veltīta nekāda padagoģiska uzmanība, tikai 20,gs bērnību Eiropā atzīst par laika posmu, kas veltīts spēlēm, mācībām un kurā bērniem nav jāpelna iztika.
Pirmais laikmets- apvērsums no viduslaikiem uz jaunajiem laikiem.
Viens no pirmajiem, kurš plašākas sabiedrības apziņā audzināšanu izvirzīja kā nozīmīgu uzdrīkstēšanos, bija Jans Amoss Komenskis- Bohēmijas brāļu draudzes bīskaps un juku laikos ceļodams pa visu Eiropu guva plašu atzinību. Protams viņa priekšstati bija reliģiski, taču Komenskis gan cilvēku pazušanu, gan glābšanu ielika cilvēka paša rokās. Šai aspektā viņš bija jaunās pasaules vēstnesis.…