Antīkās Grieķijas literatūra

Vārds „antīks” (latīņu valodā – antiquus) nozīmē „sens”. Bet ne katru seno literatūru pieņemts saukt par seno. Ar šo vārdu apzīmē Senās Grieķijas un Senās Romas literatūru (aptuveni no 9.gs.p.m.ē. līdz 5.gs.m.ē.). Iemesls šī vārda izcelšanai ir viens, bet svarīgs: Grieķija un Roma ir tiešie senči mūsu pašu kultūrai, tai skaitā arī literatūrai. Mūsu priekšstati par cilvēka būtību pasaulē, par literatūras būtību un atrašanos sabiedrībā, par literatūras dalīšanu uz eposu, liriku un drāmu, par stilu ar tā metaforām un metonīmijām, par dzejoli ar tā jambiem un trohajiem, pat arī par valodu ar tās konjugācijām un deklinācijām – tas viss beigu beigās attiecināms uz uzskatiem, kas radās Senajā Grieķija. Pēc tam šīs zināšanas un gudrības pārmantoja Senā Roma, un pēc tam no latīņu Romas izklīda pa visu Rietumu Eiropu, bet no grieķu Konstantinopeles pa visu Austrum Eiropu un Seno Krieviju.
Var viegli saprast, ka, ņemot vērā kultūras tradīcijas, visi grieķu un romiešu klasiķu sacerējumi ne tikai tika rūpīgi lasīti un izpētīti 2000 gadu laikā, bet arī tika uzskatīti par mākslas pilnības ideālu un kalpoja par atdarinājuma paraugu, it īpaši Atdzimšanas un klasicisma periodā. Tas attiecās gandrīz uz visiem literatūras žanriem: uz vieniem lielākā mērā, uz citiem – mazākā mērā.
…