Itālijas teritorija dalās divos reģionos: ziemeļu - kontinentālajā un dienvidu - pussalas reģionos. Ziemeļu reģionā pārsvarā ir līdzenumi, ko ziemeļos un ziemeļaustrumos norobežo Alpu, bet dienvidos Apenīnu kalni. Ziemeļu un centrālā daļa ir auglīgākie Itālijas rajoni.
200 000 gadu pirms Romas dibināšanas Apenīnu pussalā dzīvoja alu cilvēki, kas nodarbojās ar medībām un vākšanu.
Aptuveni 2000 gadu p.m.ē. iedzīvotāju skaits palielinājās ar Indoeiropiešu migrācijas sākumu. Pirmatnējās ciltis nokļuva Itālijā no centrālās Eiropas un Āzijas. Arheoloģiskie atradumi liecina, ka šīs ciltis dzīvoja apaļās būdās, kas veidoja mazus ciematus. Iedzīvotāji sāka nodarboties ar zemkopību un lopkopību.
Kopš 3. g.t. p.m.ē. Itālijā pazina vara ieročus un darbarīkus, ko lietoja reizē ar akmens priekšmetiem. Mirušos kremēja, bet pelnus ievietoja augstās, no māla un bronzas izgatavotās urnās. Šo kultūru sauc par Villanovas kultūru. Tā veidojās ap šodienas Boloņu, Toskānas un Lacio reģionos. Amatniecība bija primitīva, neveidojās arī pilsētas.
2. g.t. p.m.ē. sāka izmantot bronzu, bet ar 2. g.t. p.m.ē. beigām Itālijā sākās dzelzs laikmets.
Grieķi un etruski
Grieķi. Jauns attīstības posms Itālijas vēsturē sākās 8. gs. p.m.ē., kad Itālijā pa jūru ieradās grieķi un etruski, kuri apmetās Sicīlijā un Apenīnu pussalas rietumu piekrastē- netālu no tagadējās Neapoles. Tie bija tirgotāji, auglīgas zemes meklētāji, kā arī politiskie bēgļi. Grieķi Itālijā veidoja neatkarīgas pilsētas, pie kam katra no tām bija saistīta ar to pilsētu Grieķijā, no kuras bija ieradušies pārceļotāji. Viena no lielākajām šādām kolonijām veidojās Neapoles līča krastos. Izceļotāji no Atēnām dibināja Regijas pilsētu Itālijas dienvidos, izceļotāji no Korintas nodibināja Sirakūzas Sicīlijā utt., kas vēlāk kļuva par pašu ietekmīgāko grieķu koloniju.…
