Apsīšu Jēkaba stāsta "Pie pagasta tiesas" analīze

Stāstā „Pie pagasta tiesas” (publicēts žurnālā „Austrums” 1885. gadā ar pseidonīmu Jāņzemnieks) uzmanības centrā ir raksturu tēlojums. Negatīvo īpašību atsegšanā autors veiksmīgi pieleito satīru, kas reālistisko zīmējumu dara reljefāku. Tādi tēli kā Blāķis, Klucē u.c. neatpaliek no „Mērnieku laiku” labākajiem tēliem.
Stāstā „Pie pagasta tiesas” rādīta nabadzīgas atraitnes Mades traģika. Viņas dēls Pēterītis par māti nemaz nerūpējas, bet „blandās apkārt un žūpo”. Tikai tad, kad viņa māte Made ziemā, iedama meklēt palīdzību, nosalst, Pēterītis ļoti nožēlo savu ļaunumu, neiejūtību un cietsirdību.
Pagastā varu savās rokās sagrābuši lielsaimnieki. Galvenie darījumi vispirms tiek kārtoti krogā. Lai iegūtu savu labumu, pagasta varenie neapstājas pat nozieguma priekšā. Tādos apstākļos darba cilvēkam velti meklēt taisnību. Savu taisnību nedabū arī atraitne Made.
Pretišķību metos atklājas cilvēku attiecības, kas savukārt spilgti izgaismo raksturus. Veiksmīgi izmantoti tautā noklausīti teicieni, kas paši par sevi jau spēj kļūt par raksturojošiem faktoriem. Sevišķi tas attiecas uz tiesas rakstvedi Klucē.
Stāstā pagasta dzīves kopaina ir krāsaina, emocionāla un iedarbīga. Tajā atklātā reālistiskā patiesība acīm redzami baida pašu autoru – Apsīšu Jēkabu, nonākdama pretrunā ar viņa ētiskajiem uzskatiem. Pēc Mades nāves rakstnieks liek Pēterītim pēkšņi laboties, nedodot nekādu motivāciju. Tūliņ pēc šī stāsta nodrukāšanas notiek arī rakstnieka pseidonīma maiņa. …