Mūsdienās valsts ekonomiskā dzīve ir neatraujami saistīta ar citu valstu saimniecisko dzīvi. Ekonomisko attiecību kopumu, kas veidojas valstu starpā sauc par ārējo tirdzniecību. Šo tirdzniecības nepieciešamību nosaka valsts klimatisko atšķirību kopums, nodrošinātība ar dabas resursiem, dažāds ražošanas tehnoloģijas līmenis un potenciāls, kā arī citu resursu potenciāls. Ja valsts var ražot preci, vai sniegt pakalpojumus ar mazākām izmaksām kā otra, tad tai ir absolūtās priekšrocības, bet ja valstij nav šo absolūto priekšrocību, tad tā var piedalīties ārējā tirdzniecībā izmantojot savas relatīvās priekšrocības. To princips ir šāds - viena valsts var importēt cits valsts preces, ja importētājs var ražot tās ar zemākām izmaksām, kā eksportieris. Ārējai tirdzniecībai ir viens iepriekš neminēts kopējo piedāvājumu ietekmējošs faktors, tas ir importa resursu cenas, jo zemākas ir importa resursu cenas, jo mazāk tiks izmantoti vietējie resursi.…