1.1. Devība. Izšķērdība un skopums
Pirmajā grāmatas sadaļā Aristotelis raksta par cilvēka rīcību attiecībā pret naudu, izšķirot trīs cilvēka rakstura īpašības, kas raksturo cilvēka attieksmi pret savu bagātību- izšķērdību, kas ir pārmērība attiecībā pret savu bagātību, skopumu, kas ir nepietiekamība attieksmē pret savu bagātību, un devību, kas ir vidusceļš starp abām nesamērībām, par to rakstot: „Došana nozīmē darīt labu un rīkoties krietni” [81. lpp]. Devību Aristotelis pielīdzina krietnam cilvēkam, savukārt uzskata, ka tas, kurš ņem nav krietns vai vismaz nav nekrietns, rakstot „Par devīgiem sauc tos, kuri naudu dod, kuri neņem, tos cildina nevis par devību, bet drīzāk par taisnīgumu, tos, kuri ņem, vispār neslavē.” [81. lpp]
1.2. Devīgā rakstura īpašības
Raksturojot devīgu cilvēku, Aristotelis min, ka šādam cilvēkam nav raksturīga ņemšana, vēl jo vairāk „ņemšana no turienes, kur nevajag” [81. lpp], taču, lai dotu, viņš ņem no sevis. Devīgajam raksturīga īpašība ir vēlēšanās palīdzēt un rūpes par tiem, kam tas nepieciešams, tādēļ viņš ar savu mantu ir rūpīgs un neizšķērdē to gadījuma cilvēkiem, bet dod tiem, kam nepieciešams. Devējam piemīt īpašība nerēķinās ar sevi, pārkāpt mēru došanā, atstājot sev mazāk, nekā iedevis.
Aristotelis uzsver, ka došanā par daudzumu atkarīga attieksme, ar kādu tiek dots. Jo tikai ar prieku dotais ir cildena rīcība. Pārmērīgi daudz dotais vai nevajadzīgi dotais var tikt uzskatīts par izšķērdību, savukārt par maz- par skopumu, tādēļ Aristotelis uzsver, ka „devība ir mērenība un vidusceļš naudas došanā un ņemšanā un devīgais ir tas, kurš izdod un tērē līdzekļus vajadzīgiem mērķiem un tik daudz, cik vajag atbilstoši lielākām vai mazākām iespējām, un dara to ar prieku.” [82. lpp]
…
