Ceļš līdz mūsdienu izpratnei par asins pārliešanu aizsākās 17. gadsimtā. Runājot par asins pārliešanu, nepieciešams pieminēt sekojošus būtiskus faktus:
1628. gadā Viljams Hārvijs, tā laika vadošais fiziologs, konstatēja, ka asinis cilvēka organismā plūst noslēgtā sistēmā;
1657. gadā sers Kristofers Vrens pirmais injicēja šķidrumu asinsrites sistēmā, izmantojot Viljama Hārvija izgudrotu instrumentu;
1666. gadā Ričards Lovers veica pirmo veiksmīgo asins pārliešanu dzīvniekam. Kad ārsts mēģināja veikt pirmo dzīvnieka asins pārliešanu cilvēkam, pacients nomira. Lovers par to bija pārsteigts;
1818. gadā ārsts Džeims Blundells veica asins pārliešanu ar cilvēka asinīm, sievietēm pēc dzemdībām, kas bija zaudējušas daudz asiņu.
Tikai 1900. gadā vadošais Vīnes ārsts Karls Landsteiners atklāja četras asins grupas - A, B, AB un 0 grupu, kas izskaidroja iepriekšējās asins pārliešanu neveiksmes, veicot šo dzīvību glābjošo ārstēšanu. Viņš asinsgrupas nosauca pēc tā, kādi antigēni ir to eritrocītos (sk.1.tabulu). Ārsts par savu atklājumu saņēma Nobela prēmiju. No 1914. līdz 1918. gadam (Pirmā Pasaules Kara laikā) asins pārliešanas nozīme pieauga un nostiprināja savas pozīcijas medicīnā. Tika konstatēts - ja asinīm pievieno ķīmisku vielu citrātu, tad tās nesarec un ir izmantojamas asins pārliešanā. …
