Ķirurģija ir viena no medicīnas pamatnozarēm, ķirurģisko slimību ārstēšanā lieto galvenokārt operatīvo metodi. Vienlaikus ķirurģijā plaši izmanto visas zināmās diagnostikas un ārstēšanas metodes, kuras lieto terapijā, pediatrijā, ginekoloģijā, dzemdniecībā, rentgenoloģijā un citās medicīnas nozarēs. Taču operatīvā ārstēšanas metode ķirurģijā paliek galvenā, ietverot gan operācijas, gan ķirurģiskas manipulācijas. Operāciju gaitā uz audiem galvenokārt iedarbojas ar mehāniskiem līdzekļiem: audus pārdala, izdala pataloģisko perēkli, kā arī atjauno audu vai ķermeņa daļu normālo formu un funkciju, pārstāda audus un orgānus.
Par ķirurģiju rakstīju jo tā man likās ļoti interesanta un saistoša tēma. Rakstot šo referātu uzzināju daudz ko jaunu un interesantu.
Ķirurģijas sākumi meklējami tālā senatnē. Jau pirmatnējais cilvēks iemācīijies izvilkt no ķermeņa bultas galu vai akmens šķautni, apturēt asiņošanu, piespiežot asiņojošo brūci, un izmantoja brūču ārstēšanas augu lapas un sūnas. Arheoloģisko izrakumu materiāli liecina, ka jau vēlā Paleolīta un mezolīta laikā ar akmens naža palīdzību tikušas izdarītas tik komplicētas kā galvaskausa trepanācija un locekļu amputācijas. Pirmatnējās kopienas iekārtā 6000 – 7000 gadus pirms mūsu ēras galvaskausu trepanēja, lai no miesas izdzītu “ļauno garu” . Vienlaikus slimības ārstēšanā izmantoja ādas skarifikāciju, asins izsūkšanu un nolaišanu ar bizoņa ragu vai akmens caurules palīdzību.
Atzīstamu līmeni ķirurģija sasniedza 4. – 2. gadu tūkstotī p.m.ē. Ēģiptē, Indijā, Asīrijā, Babilonijā un Ķīnā, kur tā attīstījās reizē ar ekonomikas un kultūras uzplaukumu.
Senajā Ēģiptē bija pazīstamas tādas operācijas kā amputācijas, urīnpūšļa akmeņu skaldīšanau kastrācija. Brūču ārstēšanai Ēģiptieši izmantoja pārsējus ar vīnu, medu vai eļļu, bet kaulu lūzumu gadījumos fiksējošos pārsējus no krīta. Sāpju remdināšanai lietoja opiju vai mandragoras sakni.
Senajā Indijā pat pastāvēja universitāte un ārstu sagatavošanas skolas, kurās bez citām zināšanām mācīja arī anatomiju. Indiešu ārsti ir aprakstījuši bakas, Sibīrijas mēri, lepru, rozi, tuberkolozi, gonoreju un ekzēmu.
Asiņošanas apturēšanas apturēšanai plaši tika lietoti pārsēji un verdoša eļļa. 1500 gadus p.m.ē. indieši sāka izmantot ķirurģiskās adatas un tika izstrādāta audu šuvju tehnika, lietojot linu diegus un sarus. Tika lietots apmēram 100 dažādu ķirurģisko instrumentu, kurus pirms lietošanas dezinficēja ar augu sulām, karstu ziepjūdeni vai nokaitēja liesmās. Ķirurģiskā tehnika Indijā sasniedza tādu līmeni, ka tika izdarīts pat ķeizargrieziens. Īpaši jāatzīmē indiešu deguna plastika, kas nedaudz izmainītā veidā saglabājusies līdz mūsdienām.…
