Apmēram IV tūkstošus pirms mūsu ēras iesākās cilvēces pāreja no pirmatnējās sabiedrības uz civilizēto sabiedrību. Šis process gāja ārkārtīgi ilgi un, protams, nevienmērīgi. Āfrikas un Latīniskas Amerikas dažos grūti aizsniedzamos apvidos, uz Okeānijas salām vēl šodien dzīvo ciltis, kas saglabā pirmatnēju dzīves iekārtu.
Kā gan ir izsaukta tāda attīstības nevienmērība? Vispirms viņa bija diktējama ar atšķirīgiem dabas-klimatiskiemi nosacījumiem, kuros formējās tās vai citas civilizācijas. Paši senākie no tiem parādījās tropu, subtropu un daļēji mērenu klimatu joslās,kur gada vidējā temperatūra, kā likums, nenolaižas zemāk par +20 °Ń. Izsenas civilizācijas parasti radās lielu upju (Nīla, Tigras un Eifratas, In-da, Jantszi un citās) ielejās, kur ārkārtīgi auglīga augsne sekmēja ātru zemkopības attīstību. Upes tāpat bija īsziņas ceļi, kas sekmēja tirdzniecības nocietinājumu un civilizācijas zonu pakāpenisku paplašinājumu.
Bet silts klimats radīja arī noteiktas grūtības. Mezoja upes parasti bija pārpurvojušās, bet mazliet atstatu tveice nereti pārvērta zemes tuksnesī. Bija pieprasāms daudzu paaudžu darbs, lai susinātu purvus, veiktu kanālus izžuvušos rajonos, iemācīties stāvēt pretī plūdiem. Pakāpeniska pāreja pie irigāciju zemkopības, pie kuras mitruma trūkums augsnē kompensējās uz mākslīgas apūdeņošanas rēķina, tik asi paaugstināja ražīgumu, ka daudzi zinātnieki sauc šo procesu par agrāru revolūciju.
III tūkstotī līdz mūsu ērai Ēģiptē, Nīlas ielejā, un Mezopotamijā (Divupē) - Tigras un Eifrātas, formējās Ēģiptes un babiloniešu civilizāciju pamati. Tuvu uz tūkstošgades beigām upes ielejā Ind radās Indijas civilizācija, bet jau II tūkstotī līdz mūsu ērai – ķīniska civilizācija (Huanhe upes ielejā). Apmēram tad Rietumu Āzijā rodas civilizācijas, hettu, feniķiešu un senebreju. …
