Aspazijas lugas "Sidraba šķidrauts" problēmu loks

Būtiska nozīme visā lugas attīstības gaitā ir videi, kur noris darbība. Sākumā tas ir mežs, pēc tam karaļa pils – troņa zāle un noslēgumā darbība notiek dzelzu pilī – augšējā zālē. Meža simbolika liecina par iracionalitātes klātbūtni, mežs kā garīgās koncentrācijas, neapzinātā simbols.2 Guna dzīvo mežā, pussagruvušā tornī, bet tā kāpnes ved pretī debesīm – pretī garīgajam. Meža simbolisko nozīmi var interpretēt arī, kā no ārpasaules norobežotu vietu. Guna neizzied no savām mājām, kā tiešā, tā pārnestā nozīmē. Ļaudis ir tie, kuri nāk pie viņas, apbrīno un lolo to. Iespējams, ka Aspazija tādējādi attaino mākslas dzīvotspēju. To, kā vajadzētu būt, ka cilvēkiem ir vitāla nepieciešamība tiekties pēc mākslas dziedinošā gara, jo bez tās nav iespējams pilnvērtīgi dzīvot. Līdz ko Guna mežu, savas „garīgās mājas” atstāj un nonāk pils mūros, tā viņas dzīve mainās. Pilī viņa zaudē savu spēku.
Gunas talants un garīgais spēks simboliski tiek ietverts priekšmetiskā elementā - sidraba šķidrautā. Kamēr Guna ir uzticīga savam arodam, tikmēr viņas šķidrauts ir sidraba krāsā, bet līdz ko viņas sirdī rodas citas-mīlas jūtas, tā šķidrauts zaudē savu spēku. Gunas personības traģēdija sākas līdz ar Normunda sastapšanu. Guna – dižā māksliniece, sidraba šķidrautu zaudē pavisam, kad upurē savu talantu mīlas dēļ. Guna nomet šķidrautu, lai glābu Normunda dzīvību. …