Filozofisks viedoklis par ateismu.
Ateistus vieno neticība pārdabiskajam, svētajam u.tml. Tā arī ir viņu attieksme, tā savā ziņā arī ir vērsta uz dievišķo. Bez idejas par dievišķo ateisms nespētu pastāvēt - ateisms vienkārši ir ticības noliegums.Un tomēr nevienam ateistam nevajag, lai kāds viņa uzskats būtu identisks ar kādu citu ateistu, bet jebkuras reliģijas piederīgais to meklē savos ticības biedros.
A-teisms tāpat kā ne-esamība pieņem, ka mēs to definējam pretstatā kaut kam citam - vai nu dievišķajam, vai esamībai. Ja esamība nebūtu iedomājama, tad nebūtu iespējams definēt neesamību, vismaz ne tādā veidā kā mēs to darām. Ja dievišķais nebūtu iedomājams, tad nebūtu iespējams definēt ateismu, vismaz ne tādā veidā kā mēs to darām, bet nu tas uzreiz nenozīmē to, ka ateisms ir tāda pati ticība kā citas, lai gan tas ir kas pretējs, jo tas neiekļaujas ticības rāmjos un tml.
Un tas tomēr ir kas vairāk par vienkāršu ticēšanu, jo tas ne tikai atzīst par diskutabliem Dieva esamības pierādījumus, kā to dara teoloģiskās mācības, bet arī paša dieva eksistenci vai ne-eksistenci.
Kad tu spried par neesamību, tu taču neuzskati, ka tā ir daļa no esamības vai arī nē? Ja par neesamību uzskata kā kaut ko pretēju esamībai, lai gan neesamība eksistē, tā neeksistē tādā veidā kā esamība. Tāpat arī neticot nekādam Dievam, tu kaut kam tomēr tici (tam, ka nekāda Dieva nav), bet tā nav ticība kā tāda, tāpat kā neesamība nevarētu būt esamība, lai gan tā eksitē. Un tu tomēr tici, bet tā nav ticība, ka tāda, tas ir savādāk.
Tad kas tas tādā gadījumā ir?
Ja mēs salīdzinām reliģiju ar rāmi, tad ateismu varētu saukt nevis par izvairīšanos no rāmja, bet gan skatīšanos pa to pašu rāmi, tikai pretējā virzienā. Līdzīgi kā amoralitāte pretstatā moralitātei. Tieši tādēļ Nīče runāja par imoralitāti, kas nav ne viens, ne otrs. Bet realitātē jebkura darbība var tikt traktēta vai nu kā morāla vai kā amorāla. Tu šai pasaulē nevari paveikt kaut ko imorālu. Imoralitāte var eksistēt cilvēku prātos, bet ne esamībā un, ja tā neeksistē esamībā, tad arī neeksistē nekas ārpus šī rāmja, tādējādi ateisms ar savu pretējo virzienu kaut arī rāmī, tomēr ir kas vairāk nekā vienkārša skatīšanās rāmī.
Patiesība un fakti nav pakļauti subjektīviem lēmumiem. Kritiski domājošs ateists apšaubītu pozīcijas, ka "Dievs droši vien eksistē, jo nav pierādījumu pretējajam" (petitio principii), epistemoloģisko vērtību, bet piekristu, ka uzskats, ka Dieva nav, nevar būt racionāls, tāpēc diskriminē starp vājo un stipro ateismu, kur pirmajam ir raksturīga neticība pārdabiskajiem spēkiem un teisma noraidīšana, bet otrais ir pozitīva ticība, ka Dievs neeksistē.
Ja mēs salīdzinām reliģiju ar rāmi, tad ateismu es sauktu nevis par izvairīšanos no rāmja, bet gan skatīšanos pa to pašu rāmi, tikai pretējā virzienā. Es pamēģināju paskatīties pa loga rāmi, un man nelikās, ka tas ietekmētu to, ko es redzu otrā pusē vairāk kā jebkura cita konstrukcija ar caurumu vidū. …
