Jau kopš pašas cilvēces sākotnes ir iekārtots tā, ka cilvēkam ir jāstrādā, lai iegūtu sev iztiku. Sākotnēji tā bija primitīva iztikas gādāšana lasot ogas, sēnes, ķerot sīkus grauzējus, putnus un lielākus dzīvniekus. Cilvēka saprātam attīstoties, parādījās arī darba dalīšanas princips – vieni gāja medībās, citi samedīto kaut kā pagatavoja. Visos laikos ir bijuši stirpāki un vājāki cilvēki. Pēdējie diezgan ātri iemācījās izmantot apkārtējo darba spēku savā labā. Pārsvarā stiprākajiem pakalpoja aiz bijības, tomēr daži – savādāku apsvērumu vadīti.
Pamazām sāka pielietot “pātagas un burkāna” principu. Jau senatnē, manuprāt, ir meklējami darba attiecību pirmsākumi, primitīvs darba devēju un darbinieku modelis.
Darba attiecībām attīstoties cilvēks saprot, ka strādāt bez atpūtas nav iespējams. Tā nu cilvēka organisms ir iekārtots, ka viņam kāds brīdis diennakts laikā ir jāatpūšas, jāatjauno fiziskās rezerves.
Tikai nesenā pāgātnē, kas stiepjas nedaudz pāri simtam gadu, darba devēji bija spiesti sākt kaut nedaudz respektēt darbinieku tiesības. Vēl ilgi pastāvēja vairāk nekā astoņu stundu gada darba diena bez tiesībām uz pilnvērtīgu atpūtu. …