Jūsu bērns kaujas... Pirmās dabiskās jūtas, kas mūs pārņem, uzzinot šādu faktu, ir sašutums un kauns: „Kā kaut kas tāds var notikt ar manu bērnu! Neviens taču viņu tā nav mācījis! Kāpēc viņš to dara?”
Šodien pasaule ir mainījusies. Vecāki ir apzinīgāki un jūtīgāki, tādi ir arī viņu bērni. Ja vecāku rīcībā nav jaunu metožu bērnu vadīšanai un uzraudzībai, bērni kļūst arvien nežēlīgāki un turpina rīkoties disfunkcionāli. Viņi vai nu uzvedas dumpīgi un agresīvi, vai arī vērš šo varmācību pret sevi un kaitē savai pašcieņai. Viņi ienīst vai nu citus, vai paši sevi, un bieži vien viņos mājo abas izjūtas. (2,55)
Tik tiešām – cilvēks nepiedzimst agresīvs. Ir ļoti daudz pieņēmumu, uzskatu, kāpēc bērnos parādās agresīva uzvedība, šī – sava spēka izrādīšana, šī – sišana, lai otram sāpētu, sišana, lai citu pazemotu un redzētu, kāds tas izskatās tai brīdī, kad atrodas sitēja varā. Taču ir arī tāda sišana, lai vienkārši sistu – bez iemesla. Pēdējais kā process pašam „agresoram” ir bez dziļākas, saprotamas jēgas. Ir arī vēl verbālā, t.i., vārdiskā agresivitāte, komandēšana u.tml. (4,105)
Īsta agresivitāte izpaužas, kad bērns, būdams mierīgs, dara citiem sāpes apzināti. Īsta agresija nav bieži sastopama parādība. Biežāk ir aizsargagresija, kad bērns citu uzvedību uztver kā draudīgu un attiecīgi uz to arī atbild agresīvi. No malas tādās reizēs šķiet, ka bērni gluži vienkārši viens otru nesaprot. (4,154)
Piemērotākais veids, ka atklāt bērna agresivitātes cēloni, ir bērna novērošana, mēģinot izprast viņa darbības neredzamos motīvus. Tos bieži vien nezina arī pats vaininieks. Bērns jānovēro, ar viņu mierīgi jāaprunājas: „Pasaki, lūdzu, kāpēc tu tā darīji, domas lasīt es nemāku. Ja es zināšu, kāpēc tu tā dari, tad mēs kopā varēsim padomāt, kā šo problēmu atrisināt citādāk.” Reizēm bērns patiešām neprot izstāstīt, kāpēc viņš tā rīkojies. Viņam varbūt situāciju vieglāk ir uzzīmēt, varbūt vieglāk runāt kā par savu draugu, kurš kaujas, t.i., par sevi trešajā personā, it kā par „viņu”.
Nekādā gadījumā bērnam nav jājūtas kā savas uzvedības upurim. Viņam ir jāpalīdz iemācīties savu uzvedību regulēt, kontrolēt, vadīt. Bērna jūtas – dusmas, sašutums, aizvainojums – ir pareizas. Situācijas izjūta bērnam ir pareiza, nepareiza ir vienīgi viņa agresīvā reakcija.(4,106)
Anita Vecgrāve min šādus agresijas rašanās iemeslus:
1)izlutināti bērni var būt agresīvi tāpēc, ka pieraduši darīt visu, ko grib.
„Mēs zinām, ka katrs lutināts bērns ar laiku pārtop par neieredzētu bērnu. Ne sabiedrība. Ne ģimene nevēlas lutināšanas procesu turpināt bezgalīgi; drīz vien luteklītis saskaras ar dzīves problēmām.”(1, 20);
…
