Augu sugu izplatība un tās analīze

Bioģeogrāfija bieži tiek definēta kā starpdisciplināra zinātnes nozare, kuras uzdevums ir skaidrot organismu telpisko izplatību. Bioģeogrāfija galvenokārt pētī sugas izplatības iemeslus konkrētajā reģionā; sugas ienākšanas ceļus; vides apstākļu (klimats, topogrāfija u. c.) ietekmi uz migrācijas procesu; ierobežojošos un veicinošos sugas izplatības faktorus; sugu izplatības likumsakarības līdzīgos klimatiskos apstākļos dažādos reģionos pasaulē, kur vienā reģionā suga sastopama, bet citā tā nav izplatīta, kā arī likumsakarības, kāpēc dažas sugas ir sastopamas daudzveidīgos klimatiskos apstākļos dažādās pasaules daļās (Brown et al. 2006). Šajā pētnieciskajā darbā tiek aplūkotas sugu izplatības kartes. Šīs kartes uzskatāmas par pamatkartēm atradņu kartēšanā, jo tās ir visnepieciešamākās un visplašāk lietotās (Brown et al. 2006), turklāt to sagatavošanai pietiek ar nelielu informācijas daudzumu – nepieciešams ir vienīgi atradņu atrašanās vietas identifikators – telpiskās koordinātes. Sugu atradņu kartēšana ir nozīmīgs posms bioģeogrāfiskos pētījumos, tāpēc, mainoties tehnoloģiskajām pieejām, ir svarīgi to nemitīgi uzlabot. Latvijā jau kādu laiku tiek lietotas sugu kartēšanas metodes, kas balstītas uz ģeogrāfisko informācijas sistēmu (ĢIS) tehnoloģiju principiem un dod iespēju daudzpusīgi analizēt sugu izvietojumu teritorijā, salīdzināt to ar vides faktoriem un noteikt to ietekmi izplatībā. Katrai sugai ir noteiktas prasības pēc vides apstākļiem un spējas tiem pielāgoties, tāpēc, norisinoties dažādām pārmaiņām konkrētā teritorijā, mainās arī tās floras sastāvs un telpiskā izplatība. Floras sastāvs un telpiskā izplatība glabā informāciju gan par teritorijas ģeoloģiskās uzbūves īpatnībām, gan par klimatu, gan par cilvēku attiecībām ar dabu (Priede u.c., 2011). Pētot šīs izmaiņas, iespējams netiešā veidā iegūt informāciju par plaša spektra pārmaiņām, piemēram, par izmaiņām klimatā vai antropogēnās ietekmes pārmaiņām (Brown et al. 2006)

Pdf formāts.