Analizējot ciešanas, ko cilvēkam sagādā bailes visas dzīves garumā, T.Celms atzīst, ka vislielākās bailes cilvēks piedzīvo jau bērnībā: "Spilgta, nedisciplinēta fantāzija un vēl vesela virkne citu cēloņu var novest bērnu pie tā, ka vēlāko gadu atmiņās tik jauki tēlojošās bērnība īstenībā dažos brīžos ir pārdzīvota kā žņaudzošu moku pilna, ko vēlāk, bērnību idealizējot, tik viegli aizmirst."
Par to, ka bailes atstāj nezūdošas pēdas cilvēka psihē, liecina tas, cik precīzi viņš atceras savus bērnu dienu pārdzīvojumus: "Šī raksta autors vēl tagad ļoti spilgti atceras to izmisumu, kas viņu kādreiz pārņēma bērnībā, kad viņš būdams klusas lauku sētas bērns, bija aizvests pilsētā, trokšņa un burzmas pilnā izstādē, un tur, visādus brīnumus skatīdams, atrāvies no mātes rokas un apmaldījies: viņam likās, ka nu viss mūžs būs jāpavada svešu, nezināmu ļaužu burzmā, bez kādas cerības vēl kādreiz atrast savējos. Visi gaišie prieki par neredzētiem brīnumiem bija viņu acumirklī atstājuši un tai vietā iestājies melns, sirdi stindzinošs izmisums."
Tāpat kādu citu reizi bērnībā, mēģinādams izlīst no pagraba pa garo, gandrīz horizontāli uz āru ejošo vēdināšanas lūku, T.Celms bija iespiedies tās šaurā caurumā, nevarēdams vairs tikt uz priekšu. Viņam tad likās, ka "vesela mūžība būs jāpavada tādā locekļus nospiedošā, elpu apgrūtinošā, tumšā un žņaudzošā spraugā, kuras ķieģeļi ar savu nedzīvumu kā drausmīgs lietuvēns spieda krūtis... Un lai gan atpakaļtikšana bija drīza un ļoti vienkārša - tomēr - dažu mokošā stāvoklī pavadīto brīžu pēdas ir saglabājušās līdz tagadnei, cauri vairāk kā trīsdesmit gadiem, un liek sevi manīt: viens no mokošākajiem sapņiem vēl vienmēr ir - redzēt sevi šaurā telpā iemūrētu, kādās apakšzemes ejās, slēgtās alās utml. iesprostotu."
Ar bailēm cilvēks var satapties jebkurā laikā arī pusaudža vecumā. T.Celms pusaudža gadus raksturo šādi: "Nemiera, nelīdzsvarotības un trauksmes pilnie pusaudžu un jaunības gadi tāpat ir apveltīti īpatnējām ciešanām. Strauji iedams no viena attīstības posma otrā, pārdzīvodams it kā viena skeleta drupināšanu un otra varmācīgu iebīdīšanu, lai tas savukārt tāpat tiktu sadrupināts, dodams vietu citam, - visu to pārdzīvodams, un, galvenais, nesaprazdams sevi, nezinādams, ka tas ir attīstības nepieciešamība, cilvēks tanīs laikmetos ļoti viegli var zaudēt līdzsvaru.…
