Oficiālas prasības iekļaut Baltijas valstis Padomju Savienības sastāvā no komunistiskajām partijām izskanēja tikai pēc 1940. gada 14. – 15. jūnijā notikušajām vēlēšanām. 1940. gada 21. jūlijā, kad sanāca tā dēvētie tautas parlamenti, kļuva skaidrs, ka Maskavas patiesais mērķis ir anektēt Baltijas valstis un solījumi par demokrātiju un valstisko neatkarību nav nekā vērti. Igaunija, Latvija un Lietuva tika pasludinātas par sociālistiskām republikām un tika pieņemta deklarācija par valstu iekļaušanu PSRS sastāvā. Baltijas valstu aneksija noslēdza PSRS Augstākās Padomes pieņemtie likumi par to uzņemšanu Padomju Savienībā – Lietuva tika uzņemta 3. augustā, Latvija 5. augustā, bet Igaunija dienu vēlāk jeb 6. augustā. Līdz ar iekļaušanu PSRS Baltijas republikās iesākās straujš sovjetizācijas vilnis. Baltijas republiku augstākās padomes apstiprināja konstitūcijas, kas pārsvarā bija norakstītas no citu padomju republiku pamatlikumiem. Baltijā sākās valsts pārvaldes aparāta un citu jomu reorganizācija, par pamatu ņemot vispārējo PSRS paraugu. Vadošajos amatos tika iecelti gan vietējie iedzīvotāji, kas bija lojāli jaunizveidotajam režīmam, gan no Maskavas atsūtītie komunisti. Nomainīti tika arī vairums zemāka ranga ierēdņu – par pamatu tam kalpoja sociālā izcelsme vai iepriekšējā darbība. Baltijā komunistu 1940. g. jūnijā nebija daudz – pēc oficiāliem datiem Lietuvā bija 2000, Latvijā – 1000, bet Igaunijā tikai 150 komunisti. Jāņem vērā, ka Staļins arī īpaši neuzticējās vietējiem komunisma atbalstītājiem, līdz ar to vadošos amatus vai arī vadītāju vietnieku funkcijas brauca pildīt no Maskavas norīkoti cilvēki.
Pēc Otrā pasaules kara vispārējā sovjetizācija turpinājās ar jaunu sparu. Baltijā karš bija prasījis daudzas dzīvības, vairums iedzīvotāju bija izbraukuši no valsts un, lai kontrolēto birokrātisko aparātu, Maskava nereti dažādos amatos iecēla pat demobilizētos Sarkanās armijas karavīrus vai iebraukušos strādniekus, kuru izglītības līmenis un izpratne par notiekošo nebūt nebija augsta. …
