Ja bērna skatiena līnijā atrodas pieauguša cilvēka galva, sākumā bērns skatās it kā caur to, un šis priekšmets vēl neizraisa nekādu reakciju. Galvai viņš pievērš uzmanību tikai vēlāk un tad reaģē ar izteiksmīgu skatienu, paātrinātu elpošanu un ārējām kustībām. kad skatiens beidzot sastop galvu, ja to lēnām virza uz vienu vai otru pusi, bērns tai seko ar acīm.
Varbūt tas liekas pārsteidzoši, tomēr bērns dvēseliski līdzdarbojas itin visā, ko redz. Uz mātes klātbūtni reaģē, mierīgi koncentrējot uzmanību, un to pavada prieks. par sevi nepārliecināti, noguruši un steidzīgi cilvēki viņā modina nemieru – reizēm lūpiņas tikko manāmi dreb aiz dusmām un izbailēm. jaundzimušo īpaši interesē viss spīdīgais, gaišais un iesārtais. Šie toņi izstaro kaut ko līdzīgu tiem iespaidiem, ko mazulim rada gaiši noskaņoti cilvēki.
Pāris nedēļu vēlāk, lielākoties piektajā nedēļā, nāk pirmais, ilgi gaidītais smaids – mazulis priekā staro, kad viņa skatiens jēgpilni sastop mātes acis. ir notikusi pāreja no klejojoša, nepiesaistīta skatiena uz ieskatīšanos cita acīs un acu zīlīšu fokusēšana.
Vērojot, kā cilvēki savstarpējās attiecībās iepazīst cits citu, neviļus bagātinot savu pieredzi, bērns pievēršas atsevišķiem priekšmetiem. Tā acu priekšā nozib „kaut kas gaišs”, kad mazuli uz rokām nes gar logu. …