Mums apkārt ir daudz bērnu, kuriem ikdienas aktivitātes, kā pašaprūpe, mācības, darbs, brīvais laiks sagādā lielas grūtības. Normāli bērni jau agrā bērnībā apgūst darbības, kas saistās ar dzīvē nepieciešamākajām lietām un darbībām: karotes, krūzītes turēšanu pusdienojot, apģērbšanos, utt. Vēlāk tām pievienojas sarežģītākas prasmes, darbības un uzdevumi. Ir bērni ar ļoti nopietniem komunikāciju traucējumiem, daudzi pat ar ļoti nopietniem, kuri bez citu cilvēku palīdzības nespēj veikt pat vienkāršas darbības. Taču arī viņiem ir jāiegūst prasme un savu iespēju robežās jāsaņem izglītība vai nu speciālajās iestādēs vai mājās.
Katram no bērnam būs nepieciešamība dzīvot savu neatkarīgu dzīvi, tāpēc ģimenei un mums pedagogiem jādara daudz, lai sagatavoto šos bērnus turpmākai dzīvei.
Invalīdu izglītošanas nosacījumi
ANO Ģenerālās asamblejas 48. sesijā 1993. gada 20. decembrī pieņemtās Rezolūcijas 48/96 Paraugnoteikumi par vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu invalīdiem, II Preambulas 6.noteikumā „IZGLĪTĪBA“ ir teikts: „Valstīs, kur izglītība ir obligāta, tai ir jābūt nodrošinātai gan meitenēm, gan zēniem invalīdiem ar visa veida un visu grupu invaliditāti, tajā skaitā, arī vissmagākajās formās.....”
1992. gada likums “ Par invaIīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību “ nosaka, ka invalīdam jānodrošina iespēja integrēties sabiedrībā, kompensējot nevienādo starta pozīciju, kādā invalīds atrodas. Lai sekmētu šo integrāciju sabiedrībā, būtu jāveic virkne pasākumu. Vispirms jāveicina viņu pilnvērtīga fiziskā darbība - medicīniskā aprūpe, arī labu protēžu un tehnisko palīgierīču izgatavošana, kas nodrošina personas fizisko funkcionēšanu, un vides pieejamību. Viņu sociālajā līmenī jānodrošina normālas iespējas izglītībai, nodarbinātībai, sociālai drošībai, kā arī dalībai kultūras un sabiedriskajā dzīvē. Nozīmīgs ir arī viņu pašu psiholoģiskais komforts, kas saistīts ar invaliditāti, un sabiedrības attieksmi pret viņiem.…
