“ROZES, LAI CIK KRĀŠŅIEM ZIEDIEM, TOMĒR VĪST,
MĪLA, DRAUDZĪBA - TĀS NĀVI NEPAZĪST!”
Šīs ir tikai mazas rindiņas no manas mīļākās bērnudienu grāmatiņas. Kaut arī bērnībā biju ļoti slinka lasītāja, ļoti mīlēju grāmatas ar skaistām ilustrācijām. Man patika stundām skatīt pasakainās bildītes un iztēloties gan izlasīto, gan fantazēt par iespējamo turpinājumu. Šo, man tik mīļo, H.K. Andersena pasaku “Sniega Karaliene” vēlāk ar lielu prieku skatījos gan kā ledus baletu, gan kā teātri, gan kā multfilmu, gan kā mākslas filmu. Patiesībā, šo pasaku tik ļoti iemīļojusi biju ne tikai skaisto ainu dēļ, bet vairāk labestības un sirsnības dēļ…Kaut arī Hansa Kristiana Andresena pasaka “Sniega Karaliene” domāta bērniem, tajā, tāpat kā daudzās citās pasakās, kādu, sirdij tuvu, domu graudiņu var atrast ikkatrs. Strādājot bērnudārzā un lasot bērniem priekšā grāmatas, esmu daudz domājusi par pasakām un mēģinājusi vilkt paralēles tajās aprakstītajiem notikumiem ar mūsu visu ikdienas dzīvi…
Nu, kaut vai, par piemēru, jau manā pieminētajā pasakā jau pirmajā stāstiņā stāstīts par velna burvju spoguli, kas visu uz pasaules padara ļaunu un neglītu. Spogulis saplīst, bet lauskas nezaudē savu spēku, un katra atsevišķi kļūst par mazu ļaunumu nesēju. Vai arī pieaugušo dzīvē nav pietiekoši “krāšņu, spīdīgu un skaistu” lietiņu, kas jebkuram no mums var kļūt par vilinājumu un ieraut dziļi nelaimē ? Manuprāt, šinī grāmatā, ik uz soļa izskan pamācība, nepaļauties kārdinājumam, bet turēt sirdi “tīru kā zelts”.
…
