Iedzīvotāju dzīves līmeni un valsts labklājību vienlīdz būtiski ietekmē ne tikai ekonomiskās attīstības tendences, bet arī sociālā attīstība. Būtisks priekšnosacījums, lai uzlabotu iedzīvotāju dzīves apstākļus, ir dot cilvēkam iespēju strādāt un saņemt par to cilvēka cienīgu atalgojumu, vienlaikus paaugstinot arī viņa sociālo drošību.1
Nodarbinātie iedzīvotāji - Atbilstoši Starptautiskās darba organizācijas (SDO) definīcijām ir visas tās personas 15-74 gadu vecumā (līdz 2001.gadam 15 gadi un vairāk), kuras pārskata nedēļā veica jebkādu darbu vai nu par samaksu naudā vai arī par atlīdzību precēs vai pakalpojumos. Par nodarbinātajiem uzskata arī pašnodarbinātās personas uzņēmējdarbībā, lauku saimniecībā vai profesionālajā praksē.
Obligātajā militārajā dienestā iesauktie (līdz 2006.gadam), kuri pārskata nedēļā veica kādu darbu par samaksu vai atlīdzību, netiek uzskatīti par nodarbinātiem. Savukārt personas, kas atrodas nacionālos bruņotos spēkos virsdienestā, saņemot par to atalgojumu, tiek uzskatīti par nodarbinātām.
Personas, kuras atrodas pagaidu prombūtnē no darba sakarā ar grūtniecības vai dzemdību atvaļinājumu, kā arī bērna kopšanas atvaļinājumā, uzskata par nodarbinātām, ja pēc atvaļinājuma beigšanās personai ir garantija atgriezties iepriekšējā darba vietā.
Nodarbināto skaitā ietver arī tās personas, kas strādā, lai iegūtu produkciju pašu patēriņam vai pārdošanai.2
Bezdarbs – tā ir sociāli ekonomiska parādība un izpaužas kā ekonomiski aktīvās iedzīvotāju daļas aiziešana no darba tirgus. Šāda indivīda rīcība var būt gan brīvprātīga, gan piespiedu.…