Biheiviorisms, neobiheiviorisms

Biheiviorisms izveidojās 20.gs. sākumā ASV. Psiholoģijas priekšmets ir cilvēka uzvedība no dzimšanas līdz nāvei. Sistemātisks uzskats, ka psiholoģija ir nevis prāta, bet gan uzvedības zinātne. Šādā kontekstā indivīds tika uzskatīts kā „mašīnai līdzīgs” organisms. Uzvedības parādības var tikt novērotas tieši tāpat, kā citu dabaszinātņu objekti. Var lietot tās pašas metodes. Un tā kā objektīvi pētot cilvēku biheiviorists nenovēro neko tādu, ko varētu nosaukt par apziņu, jušanu, iztēli, gribu, tad neuzskata, ka šie termini norāda uz patiesiem psiholoģijas fenomeniem. Nonāk pie slēdziena, ka visi šie termini var būt izslēgti no cilvēka darbības apraksta. Šos terminus vecā psiholoģija turpināja lietot tāpēc, ka tā sākās ar Vundtu, izauga no filosofijas, bet filosofija, savukārt, no reliģijas. Citiem vārdiem, šos terminus lietoja tāpēc, ka visa psiholoģija, līdz biheiviorisma rašanās laikam, bija vitālistiska. Apziņa un tās atvasinājumi tāpēc ir ne vairāk kā termini, kas dod psiholoģijai iespēju saglabāt - slēptā formā - veco reliģisko "dvēseles" jēdzienu. Uzvedības novērojumus var aprakstīt stimulu un reakciju formā. Uzvedības psiholoģijas uzdevums ir izpildīts, ja zināmi stimuls un reakcija.
20.gs sākums - vadošie virzieni ir funkcionālisms un strukturālisms. 1913.g. abi virzieni tiek noliegti, parādās jauns virziens - biheiviorisms, kura līderis ir Džons B. Votsons. Votsona biheiviorisma pamatnostādnes - zinātniskajai psiholoģijai jānodarbojas tikai ar novērojamo uzvedību, kuru var objektīvi aprakstīt sistēmā "stimuls - reakcija". Vēlāk Votsona psiholoģija noliegs visas koncepcijas un terminus, kas attiecas uz domāšanas procesiem (tēls, saprāts, apziņa, u.c.).…