20. gadsimta sākumā visā Eiropā modernā kustība krimināltiesību jomā būtiski ietekmēja veidu, kā sabiedrība strādāja ar likumpārkāpējiem, noziedzniekiem un ieslodzītajiem. Šai laikā notika pāreja no viduslaikos radušās pieejas, kad krimināltiesības galvenokārt vērsa uzmanību uz noziegumu, nevis uz likumpārkāpēju un kurā galvenais uzsvars bija uz «atriebību, atmaksu». Ar laiku arvien lielāka uzmanība tika pievērsta likumpārkāpēju rehabilitācijai un resocializācijai, kā arī individuāliem profilakses pasākumiem konkrētā likumpārkāpēja gadījumā.
Atsevišķās valstīs probācijas dienesta pirmsākumi meklējami jau 19.gadsimtā. Probācijas dienestu aizsākumos īpaša loma bija Skandināvijas valstīm. Dānijā jau no 1850. gada privātās organizācijas sniedza palīdzību no ieslodzījuma atbrīvotajiem, un no 1905. gada probācijas darbs tika uzsākts ar ieslodzītajiem, kuri atbrīvoti uz īpašiem nosacījumiem. Somijā jau 1870. gadā (tolaik tā vēl atradās Krievijas impērijas sastāvā) privātās organizācijas, kuras finansēja kristiešu žēlsirdības organizācijas, strādāja ar ieslodzītajiem. Tās brīvprātīgos norīkoja palīdzēt ieslodzītajiem izturēt piespriesto sodu un centās «labot» atbrīvotos likumpārkāpējus ar reliģiskās izglītības palīdzību. Anglijā par probācijas pirmsākumu var uzskatīt 1876. gadu, kad Anglikāņu baznīcas Pretalkohola biedrība norīkoja vairākus «policijas tiesas misionārus» palīdzēt likumpārkāpējiem novērsties no dzeršanas ļaunuma, palīdzot tiem atrast darbu un dzīvesvietu.
Norvēģijā 19. gadsimta pirmajā pusē tika izveidota valsts komisija, lai uzsāktu probācijas pasākumus, un gadsimta vidū tika izveidots privāts probācijas dienests. Jau 19. gadsimtā Šveicē kristiešu organizācijas sniedza palīdzību no cietuma atbrīvotajiem ieslodzītajiem, Nīderlandē pirmā probācijas tipa organizācija tika izveidota 1823. gadā. Francijā 19. gadsimta otrajā pusē vairākām kristiešu organizācijām ļāva strādāt ar noziedzniekiem gan pirms, gan pēc ieslodzījuma. Šīs organizācijas kļuva neatkarīgas un jau 1885. gadā saņēma valsts finansējumu.[1]
Persona, kura izdara noziedzīgu nodarījumu, tiek notiesāta un saņem sodu, kuru tā ir pelnījusi. Notiesātā persona sodu izcieš ieslodzījuma vietā, kur personai tiek nodrošināts uzturs, apģērbs un praktiski viss nepieciešamais sadzīvei. Tad, kad persona tiek atbrīvota no brīvības atņemšanas vietas, tā tiek burtiski iemesta dzīves problēmu un naudas trūkuma virpulī, kurš parasti beidzās ar nākamā noziedzīgā darījuma izdarīšanu un jaunu brīvības atņemšanas sodu.…
