7.gs. kļuva skaidrs, ka Rietumu pasaules civilizāciju vēsturē aizsācies jauns posms – viena impērija visu Vidusjūras piekrastes teritoriju pārvaldīt vairs nespēja. Ap m.ē. 700.gadu vienotās Romas vietu pamazām ieņēma tās mantinieces, proti, trīs konkurējošās civilizācijas, kas attīstījās dažādos Vidusjūras piekrastes apgabalos: Bizantijas, Islama un Rietumu kristīgā civilizācija. Ikvienai no trijām bija raksturīga sava valoda un specifiskas dzīves veids. Grieķvalodīgās Bizantijas civilizācijas tiešs priekštecis bija Austrumromas impērija un tās virzību raksturoja centieni romiešu pārvaldes tradīcijas apvienot arī īsti dziļu kristīgo ticību. Islama civilizācijā kā saziņas līdzeklis kalpoja arābu valoda, un turienes pārvaldes sistēmas un kultūras attīstību iedvesmoja spēkpilnās, jaunās reliģijas ideālisms. Rietumu kristīgā civilizācija abām pārējām vilkās astē – visszemāk bija attīstīta tās ekonomika, un gan valsts pārvaldes, gan reliģijas dzīves struktūrai piemita neapstrīdami organizatoriskas dabas trūkumi. Tomēr kā zināms vienotības pamats kalpoja kristīgā ticība un latīņu valoda, un pēc neilga laika šī civilizācija pamazām tapa aizvien saliedētāka kā politiskas, tā arī ticības ziņā.
Rietumu kristīgā civilizācija sāncenses beigu beigās pārspēja, tālab vēl salīdzinoši nesen Rietumu rakstnieki Bizantijas un islama civilizācijas vienprātīgi pūlējās nomelnot, pidēvēdami tām atpalicību un pat mērķtiecības trūkumu, tomēr laikposmā no 7. – 11.gs. tāds raksturojums vislabāk piederējās tieši Rietumu kristīgajai civilizācijai. 4, 5 gs. Rietumi mita Konstantinopoles un Mekas ēnā. Bizantijas un islama kultūras nozīmi zinātnieki tā īsti sāk apjaust tikai tagad, un šie sasniegumi lielā mērā pelna ievērību ne tikai paši sevis dēļ, bet arī tālab, ka tieši un netieši daudzējādā ziņā ietekmējuši Rietumeiropas attīstību.…
