B.Ņūnenas teorijas analīze saistībā ar šodienas praksi

Arvien vairāk pieaug visaptverošs uzskats par klienta aprūpi. Galvenā ietekme ir māsu profesijas nobriedums, gatavība, ar pieaugošu interesi par prestiža, reputācijas, autonomijas un pakļautības strīdīgiem jautājumiem. Vajadzību pēc visaptverošas sistēmas, kuras ietvaros organizēt un veidot pacienta aprūpi. Betijas Ņūmenas (Neuman) Modelis tiek uzskatīts par tādu, kas atbilst šīm vajadzībām, jo tam ir vispārēja kvalitāte un saturs. Betijas Ņūmenas teorija – Sistēmas Modelis – pirmsākumi meklējami 1970.gadā, kad viņa izplānoja pacienta aprūpes jēdziena modeli. Pirmo reizi teorija tika citēta 1971.gadā viņas pirmās grāmatas publikācijā. Modeļa attīstība tika atspoguļota 1989.gadā un 1995.gadā izdotajās grāmatās. Teorija tika izstrādāta, jo radās nepieciešamība izprast pacientu aprūpes daudzveidību.

Ņūmena savas teorijas izveidē izmantoja arī citas teorijas – Hansa Seljes (Hans Seyle) 1956.gadā radītā saspīlējuma (stresa) un adaptācijas teoriju, Gešalta (Gesalt) teoriju. Ņūmena savā Sistēmas Modelī attīstīja Pjēra Teiharda de Šardēna (Pierre Teihard de Shardin) un Bernarda Marksa (Bernard Marx) filozofiskos viedokļus. Plaši tika izmantots arī Kaplāna (Caplan) jēdziens par profilakses līmeņiem, Ņūmena šos profilakses līmeņus pacienta aprūpē attiecināja sekojošā veidā: primārā profilakse ietver kaitīgu apkārtējās vides stresoru neitralizāciju pirms slimības parādīšanās. Sekundārā profilakse cenšas samazināt stresoru efektu vai arī iespējamo efektu, izmantojot agrīnu diagnostiku un efektīvu slimības simptomu ārstēšanu. Terciālā profilakse cenšas samazināt paliekošo stresoru efektu pēc ārstēšanas.…