18. gadsimta pirmajā pusē Vidzemē populāra kļuva Hernhūtiešu jeb brāļu draudžu kustība. Sludinātāji bija 15.gs. husītu kustības turpinātāji, kuri bija spiesti pamest dzimteni un apmesties Saksijas ciematā Hernhūtē (Herren-Hut - tā Kunga aizstāvība), no kurienes arī radies šīs kustības nosaukums.
Brāļu draudžu kustības sākumi meklējami jau 15.gadsimtā husītu kustībā. Pēteris Halcickis 1467.g. nodibināja Bohēmijas brāļu pulciņu, kura nosaukums radies, viņiem apmetoties Bohēmijā. Bohēmijas brāļu draudžu darbības pamatā tika likta doma, ka saskaņā ar svētajiem rakstiem pasaulē jāvalda mīlestībai un brālībai. Viņi darbojās Evaņģēlija garā, lai gan atzina katoļu sakramentus. Pēc pirmkristīgo raudžu parauga viņi savā starpā lietoja uzrunas „brālis” un „māsa”. Bohēmijas brāļu priekšgalā bija bīskaps. Pēdējais no tiem bijis pazīstamais rakstnieks Jans Amoss Komenskis (1592-1670). Vajāšanas izkaisījušas Bohēmijas brāļus pa kaimiņvalstīm. 18.gs. sākumā, meklējot savu ticību, ar brāļu draudzi iepazinās Kristiāns Dāvids. Vajātā brāļu draudze meklēja vietu, kur tā varētu dzīvot mierīgi. Dāvids Drēzdenē tikās ar grāfu N.L. fon Cincendorfu (1700-1760), kas 1722.g. uzņēma draudzes locekļus savā muižā Bertelsdorfā, netālu no Drēzdenes. Grāfa Cincendorfa radītā Hernhūtes brāļu draudze tiek uzskatīta par vācu piētisma atzaru. Piētisms (no latīņu valodas pietas – godbijība, dievbijība) izveidojās 17.gs. Vācijā kā luterānisma reformu kustība, vēršoties pret dogmatisku sastingumu, pret Baznīcas pārmēra pievēršanos pasaulīgām lietām. Kustības mērķis bija izveidot Baznīcu par patiesi reliģiski tikumisku organizāciju.
Pretstatā ortodoksālajam konfesionālismam, piētisti gribēja dot vietu subjektīvam, individuālam ticības apliecinājumam un veicināt draudžu locekļu personisko ieguldījumu baznīcas dzīvē.
Tā kā brāļu draudzei neizdevās uzturēt sakarus ar Saksijas valsts Baznīcu, tā attīstījās par neatkarīgu ticību.…