Par cik, bieži vien, mēs cenšamies iztēlot brendus kā personības, mēdzam piedēvēt tiem cilvēcīgas īpašības, tad visdrīzāk, ka loģiska attieksme pret mūsu rūpju bērniem būtu, kā pret īstiem dzīviem cilvēkiem. Piemēram – mēs nevaram norobežot mūsu radītās personības no visiem dzīves priekiem, vienalga vai tie būtu reāli vai arī izdomāti.
Tikai retam brendam izdodas nodzīvot bez raizēm un uztraukumiem, ilgu un laimīgu mūžu. Tāpat kā cilvēki, brendi bieži slimo un ārstējas, pieaug un savārgst, apvienojas un šķiras. Brendiem nākas sastapties ar tādu pašu jautājumu risināšanu kā cilvēkiem viņu dzīves ikdienā: ar ko kopā dzīvot, ar ko kopā pavadīt laiku, kā nenoiet no distances, kā pienācīgi sagaidīt savu vecumu un, kā izlūgties no Dieva (brenda menedžera), vismaz, vēl pāris dzīves gadiņus.
Daži speciālisti uzskata, ka brendi, tāpat kā cilvēki iziet cauri neatgriezeniskam dzīves ciklam: tie - piedzimst, pieaug, tad iestājas brieduma gadi, seko novecošana un nāve. Un protams, ka labsajūtas pakāpe, strādājot ar brendu, tā pastāvēšanas pirmajās trijās stadijās, ir pretēji proporcionāla vilšanās sajūtai pēdējo divu stadiju laikā. Lai “sēru” brīžus varētu padarīt pēc iespējas krāšņākus, speciālisti ir izdomājuši visādas “lietiņas”. Savā starpā šīs “lietiņas” atšķiras atkarībā no izmantojamā brenda. Tāpēc, uzreiz norunāsim, ka šinī materiālā tiks izskatīti divi brendu tipi: tā saucamie, “korporatīvie” – tie, kuri vispirmāmkārtām pārstāv pašas kompānijas, un visi pārējie, kuri neiederas šajā pirmajā kategorijā, kurus vienkāršības labad dēvēsim par “parastiem”.
…